Uz galda divas oranžas vīna glāzes- viena tukša, viena pilna... Meitene istabā ietinusies savā vecajā baltajā šallē, skatās ārā pa logu.Nav neviena cita. Mēness vēl nav nonācis Dienvidu pusē, skatam paveras tikai tukšs, tumšs dārzs, nav kā vakarnakt, kā vēlajā pusnakts stundā, kad dārzs zied mēnesstaru sniegā, gaišā mirdzumā, ēnas spēlējas ar kaķu atsātiem nospiedumiem neizkusušajā sniegā. Tajos mirkļos nav gaismas, bet nav arī tumsas, viss liekas tik harmonisks, tik tīrs, reāls un maģisks reizē.

Fotoaparāta atsātās pēdas stiepjas pāri visai istabai: pāri lielajam, mīļajam lācim, pāri salmu pinumiem pie sienas, pāri zeķēm istabas kaktā un uz veļas auklas, pāri augļiem, kas guļ bļodā uz galda, arī.. arī pāri meitenei, kas izkūst aizvien vairāk pēc katras nākamās zibspuldzes.

Fotogrāfs ir mednieks, fotogrāfs ir maniaks, fotogrāfs ir izvirtulis, fotogrāfs ir dievs..

..