Nav ne vienam citam ļauts iemācīties saklausīt zemes dunu zem dzērvju smalkajām kājām rudeņos, tās bariem skrien... un tad klusums, klusums vien.. Tā līdz nākamajam pavasaraim. Tad nu- līdz nākamajam pavasarim!

Meitene atvēra acis, atvēra acis, vairākas reizes atvēra acis, bet nepamodās. Kur tad palikusi dzīve,.. ja jau viņa ir šeit, ir palikušas tev vairs tikai divas vēlēšanās, bet tu pats esi kaut kur nozudis...

Mazs zvēriņš čučēja viņai blakus uz spilvena, saritinājies pats savā siltumā, bet viņai ne vienmēr pietika ar savu siltumu.. Reizēm bija par daudz, tad gribējās kādu, kuru sasildīt, reizēm bija par maz, tad vēlējās tapt sasildīta. Un īstenībā jau.. acis atvērtas jau bija sen, pamodīsies viņa, tikai kad nomirs. Tā bija pasaule, kurā viņa dzīvo, tā bija realitāte, kura bija izdomāta, kāda cita izdomāta, jo viņa eksistēja tikai kāda apziņā un viņam bija palikušas vēl divas vēlēšanās. Viņa dzīvoja pasaulē, jo kur gan citur, lai viņa dzīvotu.
"Bet, tāpat kā durvju priekšā allaž ir upe, tāpat arī tur ārā vienmēr ir pasaule. Un tā ir pasaule, kurā mums jādzīvo."

Zvēriņš uz spilvena blakus meitenei pamodās, izstaipīja savas mazās ķepiņas un saslēja savu mazo, mīļo deguntiņu, paošņāja gaisu. "Jauna diena."