Tas, ko viņa vēlējās par visu vairāk bija, lai apkārtējiem- viņas ģimenei, draugiem; visiem, visiem tuvajiem cilvēkiem būtu labi. Viņa vēlējās laimi, un laime bija: "Laime ir sirdi pret sirdi dot, citu priekā sev prieku iemantot, sajusties, ka uz pasaules šīs esi vajadzīgs!"

Varāk par visu pasaulē, vēl vairāk jau vairs nav iespējams...

Bet bija tik daudz tā tumšā, kas pievelk- ilgas pēc..
"Once upon a time there was light in my life
But now there's only love in the dark"
..un varbūt kaut kā vairāk, kaut kā neizprotama, kā viņas pašas eksistence šajā mazajā melnajā caurumā, ko viņa sauca par mājām. Sirds muskulī ieaudušās tās sekoja viņai, bija prātā, bija tepat. Mājas ir tur, kur mīt sirds!

'-Mājas atradu pie savas ģimenes. -Vēl pirms tam mājas atradu pie saviem draugiem. -Bet vēl pirms tā visa.. mājas bija manī pašā.'

Galu galā sanāk, ka mazās krāsainās meitenes sirds ir ne tikai muskulis, kas pumpē asinis, padot tās visiem orgāniem, tās nav tikai labais un kreisais kambaris, labais un kreisais priekškambaris, bet kas vairāk; ka asinsvadi: vēnas, vēnulas, kapilāri, aortas, artērijas- ne tikai apgādā ķermeni ar asinīm- dzīvības sulu (!), bet arī ir ceļi uz meitenes sirdi.. Un pat ne tā,
kas vairāk.
Jo ceļš ir tikai viens, mēs visi pa to staigājam, pat ja neredzam, ja spējam paskatīties garām, ja spējam redzēt garām, ja spējam mīlēt garām, -staigājam pa vienu un to pašu ceļu.