Putnu kliedzieni vējā ar laiku pazūd mazohistiskās izklaidēs, viņiem visiem pazūd mazohistiskās izklaidēs, vēja maigie pieskārieni pārvēršas rupjā dejā, dzīve viņus- citus tā pārveido, tik ārprātīgi izdaiļo ar skaudrās realitātes mantiņām kā Ziemassvētku egli, tikai atšķirībā no tās, viņiem nav tā siltuma, kas nāk no svecēm, kas nāk no gaišām cilvēku domām Jaungada naktī pie egles sēdot.

Bet viņa vēl dzird putnu kliedzienus, jūt vēja pieskārienu, patīkamu.
Vai asu, vai maigu, vai siltu, vai saltu, bet... patīkamu. Ikdienā to aiztur dienas plīvurs, tas realitātes vainags viņai galvā nospiež ausis, neļauj saklausīt, liek aizmirst, ka aiz četrām sienām ir brīvība, ir vējš, ir putnu kliedzieni vējā.

Viņa staigā dažreiz pa sapņu takām, tur prom, tajā pilsētā, staigā vējā un veras ezerā, laivu mierīgajā slīdoņā, mētā akmentiņus ūdenī, un vienkārši mīl. Pieliek roku akmens stabam un jūt, ka stabs ir tik pat auksts kā viņas rokas, kā viņas mūždien aukstās rokas..

Savā istabā viņa glabā dzejoļu krājumus zem gultas, iededz sveces un sapņo par vasaru, par garām naktīm, par drebošām svecīšu liesmiņu ēnām uz palodzes, par vasaras nakts gaisu...
Silta gaisma būs vienmēr viņai, lai kur meitene ietu, tapēc ka viņai silta sirds: "Ja aukstas rokas, tad silta sirds!"

Neviens uz Pasaules neatklās patiesību par tevi, ja tu to netklāsi.
Neviens neatklātu patiesību par mani, ja es to jums tagad nestāstītu..