Viss ir kā aiz kāda mazliet caurspīdīgpelēka aizkara, šķiet īstais sašķīst lauskās un "you and I - we were born to die"..
"Don't make me sad, don't make me cry
Sometimes love is not enough and the road gets tough
Come and take a walk on the wild side
Let me kiss you hard in the pouring rain"
Cause you and I we were born to die
Kaut kur starp šiem stāstiem par mūžīgu mīlestību ir skarbā patiesība, ka mīlestība mirst. Mēs visi ceļojam laikā uz savu pazušanu un nebeidzamām sāpēm par tuviem un tāliem cilvēkiem. Un atkal, un atkal, atkal... "Don't make me sad, don't make me cry, sometimes love is not enough and the road gets tough, I don't know why"
Starp-vārds: Un nemēģiniet man pārmest pesimismu vai citas cilvēkiem it kā piemītošās vainas. Reālisms nav vaina. Tā ir patiesība. Un patiesībā tā ir patiesība sev, jo tas, ko šeit izlieku- nav nevienam, arī ne man. Un tas ir tikai man. Šī noslēpumainā vieta, kas mētājas kaut kur tīmeklī starp miljoniem citu mazpazīstamu un nožēlojamu vai ievērojamu blogu ir tikai sīka, sīka daļiņa no patiesībām. Un katrs izsaka vārdus, lai noticētu patiesībai. Es noticu, mazliet atstāju pagātnē, bet nekad neaizmirstu, vēl jo mazāk visas tās sajūtas neaizmirstu pateicoties šai vietai.
Come and take a walk on the wild side, let me kiss you hard in the pouring rain...
Un atkal, un atkal, atkal...
Patiesības ir dažādas un var būt dažādas. Vienu dienu es mīlu zaļo, bet citu dienu zilo. Es mīlu ūdeni un sauli, zemi un debesis. Un es to visu ienīstu. Viss ir dažāds, pretējs, nepastāvīgs. Tikai cilvēki ir nepatstāvīgi. Viņiem vajadzīga maize un ūdens, mīlestība un uzticēšanās, kaut kāds atbalsts, jo savādāk viņi izkalst no iekšpuses. Es izžūstu, ja man nav ko rakstīt. Ja man nav ko izteikt, es sevī pazūdu un ieraujos, un vairs nav tās meitenes, kas reiz spīdēja. Ir jābūt atsaucēm uz savu dzīvi, kaut vai puspatiesi izstāstītām caur stāstiem. Dažām patiesām. Dažām no sirds. Dažām apraktām atmiņās, atmiņu lappusēs. Visa es ir visur man apkārt. Viss šķiet īstāks, ja uz to skatās ar bērna acīm, un viss ir patiesāks, ja to uztver ar pieaugušā prātu. Tādēļ nenožēlojam dzīvi, lai ir ko atcerēties, kad vairs nekā cita nebūs.
Nihil dat fortuna mancipio.
Liktenis neko nedāvā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru