Saule šodien noriet sarkanā zeltā, kamēr Pēterbaznīcas torņa gailis noskatās, kā jūrā aiziet kuģi... Daugavas viļņi ieaijā svētsvinīgā klusumā, life is ours we live it our way. Rīgas smailes pazūd pie apvāršņa, bet nepazūd dvēselē, mana pilsēta sarkanā zeltā. Dziesmas sākums pazūd apvāršņa mākoņu violetajos uz zilajos toņos. Man ir tikai mana Rīga..
Ļoti iespējams, ka atmiņas manī dzīvo pārāk dziļi un skaidri. Viss ir sāpīgs un tiešs. Sapņi nebeidz vajāt pat, kad dzīve rit uz priekšu.. Vai pareizāk būtu teikt, ka sapņu nav vispār, un tas padara dzīvi smeldzīgu... Iztēles ainas aizlavījušās nemanāmi klusi...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru