Lietu un sniegu pār asfatu slacīs
Bulvāru smeldzošā takts.
...Dienvidu meitenes melnajās acīs
Iegūlās vēl viena nakts.
To vēl var saprast, ja rudeņa kokos
Negadīts ieķeras sniegs,
Bet ka tik trauslu un neglaustu roku
Apņem tik bezgalīgs miegs...
Naida un sāpju vissvētākā liesma
Mani līdz asinīm plēš,
Bet viņa te guļ kā aprauta dziesma,
Dziesma, ko nožņaudzis vējs.
Briesmīgs vējš...
Nē, man tomēr nav vārdu,
Viņš ārā izlien, kad tumst,
Viņš grib šīs meitenes asinis pārdot,
Izmainīt naidā pret mums-
Stāstīt, ka tie- kam ir zvaigzne pār pieri,
Naktī te slapstās un kauj...
Lai viņi stāsta. Es stāvēšu mierīgs,
Un, ja kāds var, tad lai šauj!
Asptāsies sirds. Ko te naktī kāds manīs-
Reti šeit ugunis zib.
Bet, ja kāds šonakt te ieraudzīs mani,
Tam lai kāds stāsta, cik grib.
Tas redzēs pats, ka man lūpās nav krāsas
Un ka zem skropstām man zvīl...
Nekaunos. Tā stāv vien brālis pie māsas
Un, varbūt, tas vēl, kurš mīl.
Un, ja kāds var lodi iedzīt man sirdī,-
Pilnāks būs asiņu mērs.
Iznāc no tumsas! Iznāc, tu dzirdi!
Dari, ko nespētu zvērs.
Nenāk.
te, kur tagad jāraud vai kokam,
Te, kur raud akmeņi jau,
Kur par mani ar šīm kailajām rokām
Lode vairs stiprāka nav.
Nenāk, kur sāpju vissvētākā liesma.
Mani līdz asinīm plēš,
Bet viņa guļ kā aprauta dziesma,
Dziesma, ko nožņaudzis vējš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru