-//-

Zilas jo zilas debesis un zaļi, mazi asniņi izspraukušies caur ziemas atkūstošajai zemei. Un saule, kas liek smaidīt, kas neļauj nosalt, kas iedveš dzīvību, kas paēdina dvēseles hlorofilu. Un manam pavasara azartam nepietiek ar dvēseles apmulsumu, tas izlūdzies mazu stūrīti sirds kreisajā kambarī,.. pavasara dzīvīgums barojas no skābekļa klātbūtnes vien, tas dzīvo caur aortām uz artērijām, uz arteriolām un vēl tālāk... līdz atkal nonāk apļa sākumā.. nonāk atpakaļ sirdī, bet nu jau pavasara gars ir pārņēmis mani visu, un es dzīvoju tam līdz. Vēl vairāk dzīvoju tam līdz, jo tas ir ieņēmis arī manu prātu, tas ieparazitējis kreisajā smadzeņu puslodē un pārņēmis runas centru, negribot vai gribot es esmu sākusi dziedāt, iekšēji, skaļi, līdzi upēm un strautiem, kas atkusuši, līdzi putniem koši zilajās debesīs, apkārt izplaukušajiem krokusiem dārzā var dzirdēt manu dziesmu skanot, un varbūt, tikai tā padomājot, tā taču ir ne tikai mana dziesma, tā ir daļa no pavasara dziesmas, kas izplauksi caur manu būtību. Atrodi simts atšķirības ziemas gaismas diodē un pavasara saulē un tu sapratīsi manas pārvērtības, manu izaugsmi cauri sniegiem uz pavasara sauli.
Esmu lūgusi jums dziedāt ar mani. Dziedi, dziedi, bērns, un atrodi savu pavasari. Savu pamošanos. Savu sauli.
(Arī mana māsa nakts ir aizklejojusi, tā tagad vairs tik bieži pie manis nenāk, bet es esmu atklājusi kādu brīnišķīgu citu būtni.. manu māsu Sauli. Viņa atstāja mani vienu pagājušajā pavasarī, lai atkal atmostos mūsu rotaļām vērša gadā.)
Tā nu es klejoju pa pavasara dzestrajām, siltajām, mitrajām, sausajām, mierīgajām un saulainajām dienām, meklējot dvēseles mieru. Nebūs man tagad tāda, mans monologs ar sevi nebeigsies, nebeigsies, nebeigsies... Es turpināšu jautāt, turpināšu meklēt atbildes, turpināšu.. dzīvot un baudīt sauli!

Un tad vienu dienu...