gribu aiziet pa vakara taciņām

gribu nozagt pavisam ko mazu no tava maciņa

gribu spēlēties durvju priekšā

lai kaimiņi redz kas mums padomā

gribu atstāstīt vakardienu tev

gribu nozagt sapņu rūķīšus sev

jo ar sapņu rūķīšiem nāktu arī tu

bez tevis viņi nestaigātu

gribu pieteikties smilgu vākšanas sacensībās

gribu pļavu pilnu zirgu ietiepības

gribu zāli kas zaļāka par zaļu

gribu jo tu man to neapsolītu

gribu vairāk nekā gribas

gribu aizmigt un kutinot skaitīt tev ribas

gribu sauli, gribu jūru

gribu visu, tikai ne dzīvi- sūru

gribu iekrist mākoņu gultā un nepamosties nekad

gribu lai tu mani piecel ar kaķa smaidu  uz lūpām

un gribu kaut ko kas trūkst tev

bet negribu atvasaru

negribu zaudēt un apstāties

gribu ceļu ar zvaigžņu putekļiem uz bezgalību

gribu stāstu kas nebeidzas

gribu tikai vienu asaru

gribu lai tā ir no smiekliem raudāta

gribu

un negribu

Kluss vakars bija nostājies viņas durvju priekšā. Viņa palūrēja pa atslēgas caurumu- tam blakus stāvēja nomāktība, kā tāds pretīgs kaitēklis, kas nograuž visas zaļās lapiņas no zieda, bez kurām tas nevar izdzīvot. Viņa cerēja, ka kaitēklis aizies.

Pagāja stunda.

Viņa paskatījās pa durvju actiņu. Nē, tas joprojām tur bija. Bet vakaru bija jālaiž iekšā, ienāca arī kaitēklis.

Viņa spēlējās ar dziesmu vārdiem un mūziku savās domās. Nebija nekādas bezgalības viņai priekšā, jo bija tikai tagadne un pienākums. Sirdsapziņas pienākums- nodzīvot, cik vien labi iespējams šo dienu un, ja būs, tad arī nākamās. Kaitēklis sēdēja un skatījās, pagaidām tas neuzdrošinājās viņai tuvoties, meitenei vēl bija pārāk daudz vakara entuziasma palicis.. Miers gan bija iekārtojies klubkrēslā un pārņēmis visu telpu. bija skaisti.

Skaists vakars.

Skaists vakars man vai mums, bet mēs nevienam nepiederam.