Šis vakars, nu, gandrīz tā kā realitātē, bet neaizmirsīsim, ka dzīvojam tikai sapnī, un varbūt mūsu dvēsele, mūsu dvēsele varbūt ir kaut kur reālistiskākā vietā.. Bet atkal, domājot par dvēseli.. Viduslaikos taču filozofi uzskatīja, ka sievietēm dvēseles nav, nu tad... Nekābūtnim arī nav. Līdz ar to... Es pastāvu tikai sapnī, tikai šeit. "Manis nav, es esmu izdomāts..."- latviešiem ir precīza dziesma par šo. Un ja nav dvēseles, nevar arī būt dvēseles radinieka. Cik skumji. Tas, kam mēs ticam, reiz sagrūst. Filozofija ir viena jokaina lieta. Un tikai pasakiet, ka nav...! Jo man joprojām ir: "Visam ir 4 puses: baltā, melnā, zelta vidusceļš un.. manējā!" Tāpēc ka mana filozofija ved uz riņķi vien (es ticu sev!), nenozīmē, ka beigās secinājums ir un paliek (ka nav)- nu es jūtu tos 21 gramus manī, ir viņi tur, ir, tāpat ir man zināmi 21 grams kaut kur citur ("so close no matter how far"), ir tur pasaulē, pat ja es tam vairs negribu ticēt, es ticēju.. ticēt, ticēt, ticēt, vai neliekas, ka tā arī ir viena tāda jokaina lieta- ticēt? Laikam jau ne par velti valda uzskats, ka ticība ir viena no pasaules valdniecēm.
Hmm, jā, paties' interesanti, izvirzam hipotēzi un aizstāvam vai noliedzam to. Bet bieži tā nemaz nevar. Tāpat kā nevar pateikt, ne pierādīt- vai Fausts bija neģēlis vai svētais.
Bet šovakar man te Top 100 Rock instrumentals. Mūzika kā vienmēr pavada. Jā, tā staigā, dvēseles pēdās... Vai, precīzāk, tā iestaigā, kur dvēsele staigās... Un kā tad būtu, ja dvēseles nebūtu? Hmm..
Labi, smadzenes uzsilušas ar filozofiskām domām un tad tik pāris rindas:
"Es neesmu burve
Es tikai mācīties sāku
Tik daudz ko gribētos noburt
Man neiznāk."
Lai viņa tur bur, bet mēs paliekam pie paliekošākām vērtībām (burvestības izgaist! patiesība ne!).
Tagad tā ienāca prātā, visur tas X-mas bums, un man sagribējās (jau atkal viņai kaut ko sagribējās :D) dziesmu "Last Cristmas", paskatīsim, ko varam te līdzēt...
Silta tēja, mande/arīni, un tā kanēļa smarža, pantiņi pie eglītes, dāvanas smalkos sarkanos, zeltainos papīros. Uzmini- kas tas ir? ;)
(Cacophony- Speed metal symphony)
(Nav man "Last cristmas", diemžēl..)
Bet ja par paliekošām vērtībām, tad, man iepatikās viens...
Māras Zālītes-
"Dažas receptes skumstošajiem"
Neiet pie draugiem ciemos
pa pažēlosvarbūt taciņu,
bet saskaitīt pēdējās kapeikas
lepnuma maciņā.
Tās stalažas (debesīs kāpt)
labāk pagaidām demontēt,
taisīt dvēseli ciet un uzrakstīt
"remontē".
Ņemt savu prieku- to pavārtes kaķi-
un uzpost no rīta,
apsiet ap kaklu lenti
un ķepiņas pamērcēt krītā,
lai uz melnā tepiķa (bēdas)
kā baltas krellītes paliek pēdas.
Noplēst no vilšanās liepas
lūkus cerību vīzēm
un nopirkt veikalā aerosolu
pret mīzenēm.
Ko es vēl varētu ieteikt
no savas skumšanas prakses?
Ak tā (pats galvenais!),
dzejoļus rakstīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru