Jā.. Gribēju te kaut ko teikt, kā vienmēr kaut ko tik nozīmīgu, tik svarīgu, tik nevajadzīgu un muļķīgu, ka aizmirsu, līdzko ieraudzīju.. sekotāju.
(pasmaidiens Jānim)
Nekas tātad nav tik nozīmīgs, kā tie mazie, mazie brīži, nu tie. Tie paši, kuri nav nekā vērti nākotnei, kuri eksistē tikai tagadnē, kuriem nav pagātnes.
Es pat atminējos. Jā semestris. Good.
Good that it's ending.
Hmm. Un ja kādam ienāktu prātā pielikt punktu pasaulei šajā mazajā mirklī, tad es būtu priecīga. Un ne jau tapēc, ka pasaulei ar visām tās drazām, ar manu un citu niecīgajam dzīvītēm pienācis gals, bet pasmaidītu kaut tādēļ, ka uz šo brīdi es varu teikt- esmu laimīga (laikam jau). Gluži vienkārši laimīga tādēļ, ka esmu sapratusi (vai pāršķirstījusi) dzīves vērtības. Un lepni varu teikt: ģimene! Tā ir 1. vietā. Lai kur pasaulē tā nebūtu izklīdusi, lai kādus laikus tev nebūtu bijis jāpārcieš ar to/tās dēļ. Lai cik lieku asaru nebūtu bijis jāraud par to, ka tās nav blakus. Ģimene.
And now- counting down the days.
Have a nice life!
You only see what your eyes want to see
How can life be what you want it to be
You're frozen when your heart's not open
You're so concerned with how much you get
You waste your time with hate and regret
You're broken when your heart's not open
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru