Ceļojumu plānošana.
Sure thing! Daudzreiz vieglāk, kad viss ir vienā vietā - izvēlies lētāko (vai kvalitatīvāko) lidojumu, viesnīcu un pat iznomā auto par izdevīgām naudiņām.
Piemēram : Šovakar apsveru iespēju aizlidot ciemos pie savas mammas uz viņas vārda dienu. Tā teikt - pārsteigt ar savu ierašanos. Labāka dāvana nemaz nebūtu atrodama!
Tā nu ieeju www.gudriem.lv, spiežu Ceļojumi un Aviobiļetes. Un aidā. Šajā gadījumā man nav ne vēlmes, ne vajadzības tērēt lieku naudu par ekstrām lidojumā, jo gribās taču, lai vairāk naudiņas paliek shoppingam uz vietas Dublinā! :) Tad nu meklēju pēc cenas.
Un re, http://www.gudriem.lv/avio/?eturas=true&eturas_p_type=flights&LANGUAGE=lav&url=prices/search/b1806aaeaf?uri=search%2Fredirect_search skatos, ka Ryanair piedāvā īsāko un lētāko lidojumu manos izvēlētajos datumos. Un varu pabraukt uz priekšu/atpakaļ - pačekot, vai tik kādā tuvā dienā nav kaut kas lētāks atrodams. Cik ērti un vienkārši.
+ zinot, ka gribēsies paceļot pa Īrijas klinšaino piekrasti, spiežu pogu Autonoma augšā - izvēlos izņemšanas vietu (cik ērti - arī Dublinas lidostā varu izņemt savu auto) un šeku reku, visvisādi autiņi. Vai vēlies doties braucienā ar Fiat Punto vai trešo bembi - tas jau ir tavā ziņā.
Bet zini, ka citur tik ātri un ērti (un precīzi!) savu ceļojumu nesaplānosi! ;)
Veiksmi ceļā!!!
2013/04/29
2013/04/28
Jauns vakars
Viena diena no ārpasaules.
Šodien izbraucām ar riteņiem. Atcerējos, cik viegli bija būt vidusskolā. Cik brīvi vakari un mierīgi rīti. Tik atvērta bija pasaule, bez projektiem, bez parādiem, bez morāli nogurdinošas ikdienas.
Vakar pēc ieraksta publicēšanas palasījos atpakaļ. Tiešām katrai darbībai ir sekas. Ja ir tik daudz negribēšanas un 'nevarēšanas' darīt, tad tiešām ir sū*u pilna cepure. Un tagad ir grūti un gribas, lai viss beidzas, bet pats esi vainīgs, ja esi slinks un neko negribi darīt mēnešiem, mēnešiem ilgi.
Bet es tiešām negribu domāt par to tikai no sliktās puses, jo tad patiešām aiz stūra lūr psiholoģiskas problēmas.
Labāk jādomā par pozitīvo. Un tas pozitīvai tiešām ir pavasaris. Beidzot gaišais laiks ir izlīdis no pamales, pēc nežēlīgi, nežēlīgi garās ziemas.
Esmu noriebusies sev, gribu pārmaiņas, un tas, ko esssss domāju ir KOŠS. Gribu kaut ko jaunu. Šodien aizdomājos par to, ka labprāt pamācītos par skaisto :) Respektīvi VIZUĀLAIS TĒLS. Man tāda nav. Un slikti ir ka nav. Gribētos, lai ir. Hmm, vai ne. Imidžs ir diezgan svarīgs mūsdienās, vai ne? Nu kādēļ, kādēļ, Dieviņ, nevarētu būt tā, ka viss ir skaisti un jauki un mēs tad ar mammu jau sen būtu kopā atvērušas kādu imidža - dizaina studiju - viņa ir šuvēja un es varu būt viss, ko vajag :D
Patiesību sakot, atzīšos sev - daļēji piekrītu Anetei - lēkt tajā visā arhitektūras padarīšanā bija diezgan traki. Sākumā aizraujoši, pēcāk - baisi un bēdīgi. Viss šķita tik vienkārši - ES būšu arhitekts. Vai ne?! Sapnis izsapņots?! Nujā, varbūt, bet realitāte turpinās. Un vienā brīdī esi sapratis, ka tu nezini, ko gribi.
Vidusskolas beigās mazliet uzjautrinājos par cilvēkiem, kuri vispār nezin, ko darīt tālāk. Tagad esmu tā kā tādā pašā situācijā. Protams - nekas neapstājas - skolu es nebūt nedomāju pamest, jo mani tas interesē. Bet kaut kā... nu kaut kā pietrūkst.
Protams ir ļoti, ļoti reāli iespējams, ka šī interese par modi - dizainu - skaistumkopšanu ir tikai kārtējais mind trick, bet nu. Lai nu tā būtu. Jebkurā gadījumā, nekas jau neapstājas un tāpat viss notiks kā jānotiek un galu galā tu redzēsi, kur dzīve aizvedusi.
Kā kāds gudrs cilvēks reiz ir teicis -
Tikai reizēm man vajag kādu, kas to atgādina..
Šodien izbraucām ar riteņiem. Atcerējos, cik viegli bija būt vidusskolā. Cik brīvi vakari un mierīgi rīti. Tik atvērta bija pasaule, bez projektiem, bez parādiem, bez morāli nogurdinošas ikdienas.
Vakar pēc ieraksta publicēšanas palasījos atpakaļ. Tiešām katrai darbībai ir sekas. Ja ir tik daudz negribēšanas un 'nevarēšanas' darīt, tad tiešām ir sū*u pilna cepure. Un tagad ir grūti un gribas, lai viss beidzas, bet pats esi vainīgs, ja esi slinks un neko negribi darīt mēnešiem, mēnešiem ilgi.
Bet es tiešām negribu domāt par to tikai no sliktās puses, jo tad patiešām aiz stūra lūr psiholoģiskas problēmas.
Labāk jādomā par pozitīvo. Un tas pozitīvai tiešām ir pavasaris. Beidzot gaišais laiks ir izlīdis no pamales, pēc nežēlīgi, nežēlīgi garās ziemas.
Esmu noriebusies sev, gribu pārmaiņas, un tas, ko esssss domāju ir KOŠS. Gribu kaut ko jaunu. Šodien aizdomājos par to, ka labprāt pamācītos par skaisto :) Respektīvi VIZUĀLAIS TĒLS. Man tāda nav. Un slikti ir ka nav. Gribētos, lai ir. Hmm, vai ne. Imidžs ir diezgan svarīgs mūsdienās, vai ne? Nu kādēļ, kādēļ, Dieviņ, nevarētu būt tā, ka viss ir skaisti un jauki un mēs tad ar mammu jau sen būtu kopā atvērušas kādu imidža - dizaina studiju - viņa ir šuvēja un es varu būt viss, ko vajag :D
Patiesību sakot, atzīšos sev - daļēji piekrītu Anetei - lēkt tajā visā arhitektūras padarīšanā bija diezgan traki. Sākumā aizraujoši, pēcāk - baisi un bēdīgi. Viss šķita tik vienkārši - ES būšu arhitekts. Vai ne?! Sapnis izsapņots?! Nujā, varbūt, bet realitāte turpinās. Un vienā brīdī esi sapratis, ka tu nezini, ko gribi.
Vidusskolas beigās mazliet uzjautrinājos par cilvēkiem, kuri vispār nezin, ko darīt tālāk. Tagad esmu tā kā tādā pašā situācijā. Protams - nekas neapstājas - skolu es nebūt nedomāju pamest, jo mani tas interesē. Bet kaut kā... nu kaut kā pietrūkst.
Protams ir ļoti, ļoti reāli iespējams, ka šī interese par modi - dizainu - skaistumkopšanu ir tikai kārtējais mind trick, bet nu. Lai nu tā būtu. Jebkurā gadījumā, nekas jau neapstājas un tāpat viss notiks kā jānotiek un galu galā tu redzēsi, kur dzīve aizvedusi.
Kā kāds gudrs cilvēks reiz ir teicis -
"Viss beidzas labi.
Ja kaut kas beidzas slikti, tad tas vēl nav beidzies."
Tikai reizēm man vajag kādu, kas to atgādina..
2013/04/27
Vēstules
Es te tā šovakar domāju. Esmu noilgojusies pēc vēstulēm. Īstām un virtuālām. Par teikumiem, kas apjautājas, kā klājas un par ko domā. Rindiņām, kas apraksta personas idejas un sajūtas.
Ar vēstulēm ir tā, ka vajag īsto brīdi un īsto iemeslu (laikam vai varbūt?!). Vai tieši otrādi - nevajag iemeslu un nekādu saistību ar realitāti un to kas notiek apkārt.
Ir tik laba sajūta, ja kāds atraksta tā savādāk, nevis kā parasti, kad kaut ko vajag no otra cilvēka. Jā.. bez iemesla, vienkārši tāpat.
Nu labi, atzīšos - vairāk man trūkst īstu vēstuļu. Vēstules no papīra ar tinti, kas ir paliekoša un iepriecina, ja to izvelk arī pēc gada.. Jo virtuālajā vidē, tās tomēr kaut kā pazūd.
Reizēm dzīve apstājas un tu gaidi nākamo pavērsienu. Brīži, kad sāc apdomāt, vai tas, ko dari, un tas, kā dari, ir tas, ko vēlies.. TIK TAK Bet pulkstenis jau neapstājas.
Tik sen nebiju rakstījusi, piesēdusies vakarā un mierīgi apdomājusi, kas un kā, vai kāpēc. Vai vienkārši no sirds. Reizēm ir mirkļi, kad gribas pateikt, bet nepasaki, vai mirkļi, kuros jāpaklusē, bet tu runā. Nu un tā ir tā visa dzīve, starp to, ko tu būtu gribējis pateikt un to, kas būtu jāpatur pie sevis. Bet tas lai paliek.
Šovakar, lai kaķis dus
Lai nebēg sapņi, ne murgi
Lai viss, it viss ir kluss..
Ar vēstulēm ir tā, ka vajag īsto brīdi un īsto iemeslu (laikam vai varbūt?!). Vai tieši otrādi - nevajag iemeslu un nekādu saistību ar realitāti un to kas notiek apkārt.
Ir tik laba sajūta, ja kāds atraksta tā savādāk, nevis kā parasti, kad kaut ko vajag no otra cilvēka. Jā.. bez iemesla, vienkārši tāpat.
Nu labi, atzīšos - vairāk man trūkst īstu vēstuļu. Vēstules no papīra ar tinti, kas ir paliekoša un iepriecina, ja to izvelk arī pēc gada.. Jo virtuālajā vidē, tās tomēr kaut kā pazūd.
***
Reizēm dzīve apstājas un tu gaidi nākamo pavērsienu. Brīži, kad sāc apdomāt, vai tas, ko dari, un tas, kā dari, ir tas, ko vēlies.. TIK TAK Bet pulkstenis jau neapstājas.
Tik sen nebiju rakstījusi, piesēdusies vakarā un mierīgi apdomājusi, kas un kā, vai kāpēc. Vai vienkārši no sirds. Reizēm ir mirkļi, kad gribas pateikt, bet nepasaki, vai mirkļi, kuros jāpaklusē, bet tu runā. Nu un tā ir tā visa dzīve, starp to, ko tu būtu gribējis pateikt un to, kas būtu jāpatur pie sevis. Bet tas lai paliek.
Šovakar, lai kaķis dus
Lai nebēg sapņi, ne murgi
Lai viss, it viss ir kluss..
2013/04/10
Abonēt:
Komentāri (Atom)