kāpēc vienmēr klausoties ATB Trilogy gribas raudāt? Vienkārši pat ne par ko. Bez iemesla. It kā Tevi aizķer tas vieglums un smagums reizē, ko pauž dziesma, un tu aizmirsties, ka esi stiprs, ka esi cilvēks, ka dzīvo dzīvi, savu dzīvi.
Klausos ATB. Atkal tieši kāda viņu dziesma. Mierīga. Es sapratu, kas ir trilogy- tajā skaņdarbā vienkārši ir emocijas, ir ekspresivitāte, kas aizrauj.. mm, circeņi, vasara. Es mīlu viņu. :) mīlestība ir tik jocīga ...

Atrasties tajās dzirnavas kas maļ tavu džīvi uz riņķi un uz riņķi, un uz riņķi ir ... skumji.. apnicīgi?.. Neprotu atrast īstos vārdus.
*skan unintended
Tik dīvaini darboties prātam tik daudzās dažādās vietās.. Par to, vai un kā, un vai vajag nepazaudēt kādu cilvēku, vai nav vienalga (noteikti nav, kaut es tā būtu tik daudz domājusi, vai teikusi,- man nav vienalga, to sirds zina), meklēju printeri paralēli(ar skeneri), rakstu šeit virtuālo dienasgramatu (nez kad izaugšu, vai kādam interesēs to, kas šeit bijis rakstīts?), klausos mūziku, ir ieslēgts TV, skumstu pēc sava mīļotā (tik maz viņš ir projām, bet tieši sodien bija jāuznāk tai vientulības sajūtai- kas prasa pēc cilvēka blakus).
Jā tik ilgi es esmu nodzīvojusi viena, tagad esmu pārak apradusi ar balstu(?), vientulības pazudinātāju, izkliedetāju, tik ļoti apradusi, ka to pazaudējot, šķiet: mana sirds apstātos. Es iestigtu laika klusumā.
*skan ATB- made of glass
Un viņš nezvana. :( Salst rokas. Īsti lāgā nesaprotu kāpēc. Te taču nav tik auksti..




Jataisa tēja, jāmazgā trauki, jātaisa lavašs. Ak jā, un jāizmazgā mati :p

Ilze here- movie it means.