aizvakarvakars :)

The Last Stand
Tauriņš kurš spēlējās istabā. Gulēšana uz smiešanās, sildīšanās, forši. Bum,bum,bum blakus.
[Piedod, ka man ātri apnīk, bet ko tad tu gaidīji. :(]

Mīlestība pēdējās dienās. Un kāds gan mīlestībai ar to sakars? (giggle) pilnīgi tīrs sakars. Šķīsts, pat ja tā var būt. Ja ljulblju tjebja. :p Daudz j burti. :D :D ljjjljjljjjjl.

Rīt skola, nõ, nõ, nõ. plīz nõ :D :Õ

ūū, qoute "NEĪSTI DRAUGI - domā, ka tu esi gudrs ĪSTI DRAUGI - zin, ka tu esi stulbs, bet tik un tā mīl Tevi.." mm. (sun)

""Ja jau sirds VISAS atbildes zina,tad kāpēc mana sirds klusē matemātikas un fizikas ieskaitēs???""

"Bārā ienāk Dainis un ierauga Jāni, kurš guļ uz galda, piedzēries līdz nemaņai. Dainis saka: Man, lūdzu to pašu! "

Izdzīvot šarmā,

izdzīvot pudelē ūdens,

izdzīvot.

Muse- Uprising Mīmīmī :)

A davaj ņemam visu krasainak ;) (jēēepīīipi)

Tā kā samērā laiciņu vēl būšu mājās viena, tad varu atļauties skaļu mūziku sun hihihī.
Atceramies labo un atstājam ļauno, davai? ;)

Esi laimīgs un būsim laimīgi, būsim laimīgi zaļi zaķīši kaņepju laukā hihi

Kaut kāds tarks ieraksts man te tagad sanāks :DD Disks rakstās (pablenž ekrānā ar procentiņiem, kas skrien)

kāpēc vienmēr klausoties ATB Trilogy gribas raudāt? Vienkārši pat ne par ko. Bez iemesla. It kā Tevi aizķer tas vieglums un smagums reizē, ko pauž dziesma, un tu aizmirsties, ka esi stiprs, ka esi cilvēks, ka dzīvo dzīvi, savu dzīvi.
Klausos ATB. Atkal tieši kāda viņu dziesma. Mierīga. Es sapratu, kas ir trilogy- tajā skaņdarbā vienkārši ir emocijas, ir ekspresivitāte, kas aizrauj.. mm, circeņi, vasara. Es mīlu viņu. :) mīlestība ir tik jocīga ...

Atrasties tajās dzirnavas kas maļ tavu džīvi uz riņķi un uz riņķi, un uz riņķi ir ... skumji.. apnicīgi?.. Neprotu atrast īstos vārdus.
*skan unintended
Tik dīvaini darboties prātam tik daudzās dažādās vietās.. Par to, vai un kā, un vai vajag nepazaudēt kādu cilvēku, vai nav vienalga (noteikti nav, kaut es tā būtu tik daudz domājusi, vai teikusi,- man nav vienalga, to sirds zina), meklēju printeri paralēli(ar skeneri), rakstu šeit virtuālo dienasgramatu (nez kad izaugšu, vai kādam interesēs to, kas šeit bijis rakstīts?), klausos mūziku, ir ieslēgts TV, skumstu pēc sava mīļotā (tik maz viņš ir projām, bet tieši sodien bija jāuznāk tai vientulības sajūtai- kas prasa pēc cilvēka blakus).
Jā tik ilgi es esmu nodzīvojusi viena, tagad esmu pārak apradusi ar balstu(?), vientulības pazudinātāju, izkliedetāju, tik ļoti apradusi, ka to pazaudējot, šķiet: mana sirds apstātos. Es iestigtu laika klusumā.
*skan ATB- made of glass
Un viņš nezvana. :( Salst rokas. Īsti lāgā nesaprotu kāpēc. Te taču nav tik auksti..




Jataisa tēja, jāmazgā trauki, jātaisa lavašs. Ak jā, un jāizmazgā mati :p

Ilze here- movie it means.

requiem for the cat

tā kā rentstelēs aiztecējis cepts siers- mana literatūras stunda.
mājās gatavoti mārrutki pamodina mani un liek iet apskatīt skuju zaļumu un debesu maigumu.
aizmirsts putnu būrītis iekvēp atmiņās- kaudze lapu.
miesiska nekustēšanās apziņa un vairāki putni uz vadiem stindzinošā klusumā. bez kustības.
ziemas drudža iesalums, nevienas elpas ap pirkstu galiem- ledus vakars.

ej apskatīt ziemu,
eiei, ieelpo sniegu!

***

es velku ragaviņas kalnā pilnas cimdu valodas

Sirds krūtīs vītero klusi,
Sauc sniegu, sauc
Uz Gaiziņkalna pusi!

Ieelpo ledus smaržu,-
Vai Tu jūti?-
Kam Tu savu mīlu
sūti?

Ieziemo tomātus un gurķus burkās,
Neprasi man,- es nezinu-
Kā Tu sirdi ieziemosi...

Sirds kalnā nepakāpses,
Sirds, lejup ripojot, neapstāsies,
Sirds neieziemosies.

***

Un tā mēs gājām ar
Pilniem zābakiem sniega
Vīriņu, - Viņi mums stāstīja par ziemu!

Vai Tu teici- man-
Kur prom savu ziemu dosi?
Manas ziemas kurpes pilnas eglīšu mantiņu.

Maziņas bumbiņas, lukturīši,
Ej talāk, redzi, vēl un vēl putnu būrīši.
Smejies, kā tik mazi vecīši,
baro putnus.

***

Dzeguzes kūko, smejies, vai
Tik Jāņi jau nebūs klāt.
Bet neprāto, Tu esi tikai mazlietiņ apkārt
Kalna korei apgājis.

Tu sauc..
Un neviens neatbild,- viņš
Bij' Tev mājis,
bet nu ir prom.

Klāt tuvumā, vai tas nav tik dīvaini,-
kalna kore ir apaļa, bet viņš jau ir
prom.

Trīsrindu panti ripo.
Nevvvvienam nevvvajadzīgi.
Es toreiz atnesu putniņu mājās, bet
Tu tikai nosmējies- re, ko.

***

Es kļuvu kaķis. Man bija ķepiņas baltas, ..un purniņš arī balts. Man bija kājiņas baltas un aste. Es nepratu vēl krist uz četrām, bet iemīlējos savā saimniekā vēl pirms man izauga kartīgas ūsas. Es biju Mīlīgais. Es maziņš sildījos saimnieka vilnas zeķēs, bet tad viņš mani atdeva prom. Prom bija debesīs. Bet man ir labi, es nesūdzos, man ir izaugušas kārtīgas ūsas, pierē joprojām ir baltā zvaigzne, acis brūnas, ķepiņu spilventiņi mīksti jo mīksti. Reizēm es atceros savu saimnieku, viņš atcerās mani, es zinu. Es zinu arī, ka es nekad nekļūšu par neko citu, mūžīgi dzīvošu te, prom. Pirms kaķa formas es biju cilvēks, bet pēc manas- kā kaķa- nāves es vairs negribu būt nekas cits. Es mūžīgi izvēlos palikt kaķis labāk, nekā atkal iemācīties ienīst un nodot savus sugasbrāļus cilvēka paskatā.

Reizēm ir tik labi aizbraukt uz mājām ar autobusu. Apbrīnojami, kā sniegs zaigo tādās vakara stundās. Viss apkārt neticami kluss, balti, sasaluši koki, elektrības vadi...

***

I wasn't meant to be lonely. But here I am. It's the only certain thing in my life.
That evening I remembered some lines from one of my favourite films: "Some birds aren't meant to be caged. Their feathers are just too bright. "
Was I meant to be caged?

***

She again had her oranges, sitting in the midle of the room, fighting with her own mind monsters.

***

Lai rakstnieki raksta par tagadni, pagātni un nākotni.
Aizskanēja, aizdipēja, aizkūpēja..