Pa pēdām Vācietim.

"Man nav it nekā. Un tā ir labāk.

Tikai tad jau īsto skaņu jūt.

Pareizi jau saka- kur der nabags,

Kurš par miljonāru negrib kļūt!"

Mēs lidosim

-lai augšup Tu, Tēvzeme, skaties...

I'm not Jesus

"Jesus wasn't there

I will not forget"

Cauri šītentaijai trakajai arhitektūras padarīšanai viss kas cits aizmirstās. He. Jā. Darbiņu daudz, daudz, bet to jau es biju gaidījusi.

Tagad Bleeding Through- Line in the sand...

Mhghggmm. Jāmeklē raDOŠĀIS ĀRPRĀTS KAUT KUR- LAI AIZRAUJ! Jo... nu iesācies pirmais radošais darbs. Skicēju šodien, meklēju idejas.. Nerodas tik ātri vis kaut kas..

*SPAM* Kobriki vnk norauj jumtu :D

būtu jāskicē kaut kas vēl lai nonāktu pie kaut kāda kopīga slēdziena par visu šito.. jo rīt KAUT KAS taču būs jāatrādaa.. nu jā..

Puse no Sirds

Lai būtu kā ir

Kads aizvērtām acīm var dzīvot tuvu

Kāds vaļējām acīm- mirt

BET VAI TEV IR OTRA PUSE NO SIRDS?!

Hallo, kur es esmu palikusi?

Te! Tepat esmu!
Bet kur esi Tu? (saraucpieriunskatāstevvirsū)

Tāks, tikko salauzu klaviatūru :D TFU, VELNS, ko es muldu, datorgaldu, nevis klavu. :D
Sviests, kārtīgs sviests. :p

ahh, karstums tāds, ka jāmirst nost.. tik karsts, karsts... Apēd čipšu paku un esi pārēdis jēgu.. :p
Vakarvakara izklaides bija jaukas, jo- tas nekas ka nebijām klāt, kad daži dzimšanas dienas ballītē piedzirdīja govi, tas nekas ka nebijām klāt, kad tā govs sāka ēst apkārtesošo cilvēku mantas- džemperus, somas.. :D , tas nekas ka nebijām klāt, kad tā pati govs tika vesta meklēt saimniekus, tas nekas ka nebijām klāt, kad tika atrasts cilvēks ar traktoru (traktors ir galvenais šajā stāsta daļā), tas nekas ka nebijām klāt, kad pats cilvēks esot zinājis, kas ir govs saimnieki un vedis govi prom, tas nekas ka nebijām klāt, kad traktors vēl parāvis ratā, kad braucis prom :p Svarīgi, ka mēs to visu tagad zinām.. (un govs bilde bij` āsom) :D Sēdējām žigulī un kalām plānus, dolbījāmies no jumta seguma, (un daži no mums arī krita ārā no mašīnas) gaidījām.. dzērām, spriedām..
Jāāāaa, šie burvīgie vasaras vakari, tāda atpūta no dienas karstuma... *sun* ihhhihihihih. :]

Pasaule tomēr ir maza
jeb
visi ceļi ved uz Alūksni..

Respektīvi- cilvēks, kuram piedāvāju rītdien iespēju iet pārgājienā, pats arī ir Alūksnē, varen forši :D Un juss, rīt pārgājiens (ūūū, tikko ienāca prātā- kkad man takšbij paredzēts klasesvakars Jaunpilī, jāuuzzin, kas tur par jaunu info- jāķer viss, ko var, jo galu galā- pēdējā vasara pirms studentu dzīves [kgan tajā jau arī daļēji esmu iekāppusi- JAU sanāk sadzert ar kursabiedriem])...
Jāpamēģina atrast zīm-skolotājamājaslapa, tur pilns ar bildēm no vasaras padarīšanas, kas man ļāva iestāties APF RTU... gigi.

ezers, laiva

"Whoever said that happiness came in sunshine has never danced in the rain..."

Jēēē :D

Mēs mīlam vasaru un nemīlam šņabi (dievs, piedod man)

marilyn monroe

It's not true I had nothing on, I had the radio on.

I don't mind living in a man's world as long as I can be a woman in it.

Sex is part of nature. I go along with nature.

I've been on a calendar, but never on time. [THE BEST!!!]

šodien

Tyler: You once told me, our fingerprints don't fade from the lives we touch. Is that true for everybody, or is it just poetic bullshit? :D :D

un vēl...

Whatever you do in life will be insignificant, but it's very important that you do it. Because nobody else will. Like when someone comes into your life and half of you says you're nowhere near ready, but the other half says: make her yours forever.

MAKE HER YOURS FOREVER....

sens

Vienmēr staigāt vienai nav interesanti

Es nevaru vairs iesiet vientulību matos

Kā tādu banti

Es tagad pirms iziešanas no mājas

Vienmēr spogulī skatos

Jo ir svarīgi vai man matos

Tas viss krājas-

Prieka ziedputekšņi un smaidu siltums,

Kopā ēstie āboli un kopā dobītēs

stādītie redīsi.

Man visu to vajag pie sevis

Tāpēc pirms izeju no mājas

Vienmēr spogulī skatos

__________________

Nav man motīva, lai teiktu- nē

Es tā nevaru dzīvot šajā

Pasaulē

opening the photo season

aplīti ārā

baznīcēnu pastardiena

Neieturēts virsraksts, jā, zinu, bet ko tad lai dara brīžos, kad gribi rakstīt, bet no otras puses... nav tiešu un konkrētu vārdu, kā pateikt to, kas prātā iestrēdzis pēdējo stundu laikā. Jo ir jau tā, ka, ja neraksta tūlīt, tad tas raksts sanāk kaut kāds savādāks nekā bijis domāts. Un es neatskrēju, lai rakstītu tūlīt. Sanāca tā palasīties par laulību, kas no sapņiem iznākusi realitātes gaismā, un apjēdzos, ka es (pavisam vienkārši bet konkrēti) negribu, lai tā kādreiz notiktu ar mani! Un diez vai nelaulāšanās būs tas ideālais variants. *Skatās biļetes un Kornēliju, teātra žurku*

Kas tad tas ir, kas liek mums sievietēm baidīties par to, kā būs.. Kā būs ar mūsu dzīvi, to dzīvi, kuru dalām ar saviem vīriešiem. Nu un kā tad būs?? Neviena jau nezin. Te paskatoties seriālus (piemēram, C O) sametas bail, ka ieietā taciņa.. nu.. tā arī aizies, viss sāks likties pierasts un parasts, zināms un nepārsteidzošs.. bet sirds aizvien alks pēc tās sajūtas, kura ielija ķermenī pēc pirmā skūpsta, pēc pirmā pieskāriena, kad viss nezināmais tikai bija priekšā (ak, cik sen tas gan bij'), kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, pat ja tas bijis ziemas vidū, pat ja neviena zīme neliecinātu par to, ka pavasaris tuvojas- tomēr bija silti. Jo bija tā azote, kur patverties. Kaut gan tagad arī taču ir. Nu bet kas tad ir mainījies? Kāpēc tagad nav tās ekstāzes IK REIZI, kad tevi apskauj un kaisli noskūpsta? Viss sāk kļūt tik jā... tik mājīgs :) Ir silti paskatīties smaidošā mīļotā sejā.. Bet tā ekstāze, tā aizraušanās ar pavasara taureņiem vēderā, kas nu tagad tikai ir kusli noliekuši spārnus un vēro.. Laikam vairs nav iekšā tā bērna, tās bērnišķīgās dvēseles daļas, varbūt viņa ir aizslēpusies aiz ikdienas rūpju spārniem.. Un tad jau arī ir tie brīži, kad tie spārni atveras un ļaujas lidojumam, tikai tie vairs nav tādi bērnišķīgi pieķeršanās, bērnišķīgas mīlestības bailes, tie ir patiesi un stabili, tādi, kas nepametīs tad, kad būsi kašķīga, tad, kad tev kaut kas nepatiks. Viņš nepametīs tad, kad būsi kašķīga un nepatiesi apvainojoša, viņš nav vairs gaisa grābeklis, ... un viss jau ir krīzes skarts, arī saprāts. Būs vēl labāk, kad būs silts, kad būs atpakaļ viss ērtais dzīvesveids. Un tad jau atkal būs vairāk trakuma. Jo varbūt tieši trakums pietrūkst.

Hehe..

Bet jā. Tā jau ir, ka tad, kad tu lasi visvisādus romānus par ne pārāk izdevušos laulību un ārā ir auksts un drēgns ir slikti, bet uzreiz kā uzspīd saulīte- dzīve ir košāka, tā atgūst savu ritmiskumu un vairs neskan zemās tonalitātes. Viss atgūst krāsainu jēgu.

Viss beidzas labi. Ja kaut kas beidzas slikti, tad tas vēl nav beidzies. (giggle)

Debesu zilums un saules staru siltums arī mani sāk atgriezt pie saprāta, paldies, pavasarim. ;)

Mīlēsim ilgi un koši, kaislīgi un mokoši, un nepārstāsim nekad..

Iegriežoties teātra un operas mājaslapās atgriežas tās alkas pēc kultūras. Un šķiet, ka nedaudz, bet tomēr solīti speršu tās virzienā šovakar, kad iegādāšos biļetes :p Tagad vēl iegrimšu operas izskatīšanā, jo teātri ir caurmaz (lielā mērā) izrakņāti.

Unnn, nedrīkst palaist garām Karmenu 4. augustā. Jā. Opera, he. Šovakar vēl parūpēšos par biļetēm uz Kad citi jau guļ 14. maijā. Arī Masku balle, 24. aprīlī ir kārdinoša... bet, bet, bet... nedrīkst pārāk aizrauties. Šovakar nopirkšu biļetes uz Dailes gulēšanu :p un kad būs kontā naudiņa atkal uz operu. jap. Tieši tā. :p

sen nav lasīti dzejoļi

gribu uz Itāliju, gribu prom no Latvijas

tāles sauc

suņa

Čiepa čuč, bet suņa nekad

es, maita, laikam esmu nomiris jau sen, pirms daudziem gadiem

virs manis, skaties, aug debesis

atmiņu un cinkota sārta

rit manī sen jau svešas asinis

es aiziet gribētu, bet nevaru

nevaru...

melna zīme aust pār tevi

vārna pāņem dveselīti.. dvēselīti tavu, noburto..

kamēr tu šo spēli spēlē, kamēr tu šo dzīvi spēlē vien

un tad pienāks tas laiks kad vairs nedejo

Par visu mums lemts maksāt.

Aptuveni tā.

"Aptuveni dzīvojam. Aptuvenus ugunskurus krāmējam un tad brīnāmies, ka tie tikai aptuveni deg. Aptuveni dūmi acīs kož un aptuveni smacē, bet ne līdz galam.

Un arī tu esi tik ļoti aptuvens. Aptuveni domā, aptuveni jūti. Aptuveni kvēlo tev acis.
Kad es tev kaut ko aptuvenu prasu, tu tik paklausīgi aptuveni atbildi.
Tu esi aptuveni tur, kur esmu es. Bet ne līdz galam.
Tu esi mans Askolds. Aptuveni mans Askolds.

Un tagad tu aptuveni savu ceļu ej." by Lāsma

aizvakarvakars :)

The Last Stand
Tauriņš kurš spēlējās istabā. Gulēšana uz smiešanās, sildīšanās, forši. Bum,bum,bum blakus.
[Piedod, ka man ātri apnīk, bet ko tad tu gaidīji. :(]

Mīlestība pēdējās dienās. Un kāds gan mīlestībai ar to sakars? (giggle) pilnīgi tīrs sakars. Šķīsts, pat ja tā var būt. Ja ljulblju tjebja. :p Daudz j burti. :D :D ljjjljjljjjjl.

Rīt skola, nõ, nõ, nõ. plīz nõ :D :Õ

ūū, qoute "NEĪSTI DRAUGI - domā, ka tu esi gudrs ĪSTI DRAUGI - zin, ka tu esi stulbs, bet tik un tā mīl Tevi.." mm. (sun)

""Ja jau sirds VISAS atbildes zina,tad kāpēc mana sirds klusē matemātikas un fizikas ieskaitēs???""

"Bārā ienāk Dainis un ierauga Jāni, kurš guļ uz galda, piedzēries līdz nemaņai. Dainis saka: Man, lūdzu to pašu! "

Izdzīvot šarmā,

izdzīvot pudelē ūdens,

izdzīvot.

Muse- Uprising Mīmīmī :)

A davaj ņemam visu krasainak ;) (jēēepīīipi)

Tā kā samērā laiciņu vēl būšu mājās viena, tad varu atļauties skaļu mūziku sun hihihī.
Atceramies labo un atstājam ļauno, davai? ;)

Esi laimīgs un būsim laimīgi, būsim laimīgi zaļi zaķīši kaņepju laukā hihi

Kaut kāds tarks ieraksts man te tagad sanāks :DD Disks rakstās (pablenž ekrānā ar procentiņiem, kas skrien)

kāpēc vienmēr klausoties ATB Trilogy gribas raudāt? Vienkārši pat ne par ko. Bez iemesla. It kā Tevi aizķer tas vieglums un smagums reizē, ko pauž dziesma, un tu aizmirsties, ka esi stiprs, ka esi cilvēks, ka dzīvo dzīvi, savu dzīvi.
Klausos ATB. Atkal tieši kāda viņu dziesma. Mierīga. Es sapratu, kas ir trilogy- tajā skaņdarbā vienkārši ir emocijas, ir ekspresivitāte, kas aizrauj.. mm, circeņi, vasara. Es mīlu viņu. :) mīlestība ir tik jocīga ...

Atrasties tajās dzirnavas kas maļ tavu džīvi uz riņķi un uz riņķi, un uz riņķi ir ... skumji.. apnicīgi?.. Neprotu atrast īstos vārdus.
*skan unintended
Tik dīvaini darboties prātam tik daudzās dažādās vietās.. Par to, vai un kā, un vai vajag nepazaudēt kādu cilvēku, vai nav vienalga (noteikti nav, kaut es tā būtu tik daudz domājusi, vai teikusi,- man nav vienalga, to sirds zina), meklēju printeri paralēli(ar skeneri), rakstu šeit virtuālo dienasgramatu (nez kad izaugšu, vai kādam interesēs to, kas šeit bijis rakstīts?), klausos mūziku, ir ieslēgts TV, skumstu pēc sava mīļotā (tik maz viņš ir projām, bet tieši sodien bija jāuznāk tai vientulības sajūtai- kas prasa pēc cilvēka blakus).
Jā tik ilgi es esmu nodzīvojusi viena, tagad esmu pārak apradusi ar balstu(?), vientulības pazudinātāju, izkliedetāju, tik ļoti apradusi, ka to pazaudējot, šķiet: mana sirds apstātos. Es iestigtu laika klusumā.
*skan ATB- made of glass
Un viņš nezvana. :( Salst rokas. Īsti lāgā nesaprotu kāpēc. Te taču nav tik auksti..




Jataisa tēja, jāmazgā trauki, jātaisa lavašs. Ak jā, un jāizmazgā mati :p

Ilze here- movie it means.

requiem for the cat

tā kā rentstelēs aiztecējis cepts siers- mana literatūras stunda.
mājās gatavoti mārrutki pamodina mani un liek iet apskatīt skuju zaļumu un debesu maigumu.
aizmirsts putnu būrītis iekvēp atmiņās- kaudze lapu.
miesiska nekustēšanās apziņa un vairāki putni uz vadiem stindzinošā klusumā. bez kustības.
ziemas drudža iesalums, nevienas elpas ap pirkstu galiem- ledus vakars.

ej apskatīt ziemu,
eiei, ieelpo sniegu!

***

es velku ragaviņas kalnā pilnas cimdu valodas

Sirds krūtīs vītero klusi,
Sauc sniegu, sauc
Uz Gaiziņkalna pusi!

Ieelpo ledus smaržu,-
Vai Tu jūti?-
Kam Tu savu mīlu
sūti?

Ieziemo tomātus un gurķus burkās,
Neprasi man,- es nezinu-
Kā Tu sirdi ieziemosi...

Sirds kalnā nepakāpses,
Sirds, lejup ripojot, neapstāsies,
Sirds neieziemosies.

***

Un tā mēs gājām ar
Pilniem zābakiem sniega
Vīriņu, - Viņi mums stāstīja par ziemu!

Vai Tu teici- man-
Kur prom savu ziemu dosi?
Manas ziemas kurpes pilnas eglīšu mantiņu.

Maziņas bumbiņas, lukturīši,
Ej talāk, redzi, vēl un vēl putnu būrīši.
Smejies, kā tik mazi vecīši,
baro putnus.

***

Dzeguzes kūko, smejies, vai
Tik Jāņi jau nebūs klāt.
Bet neprāto, Tu esi tikai mazlietiņ apkārt
Kalna korei apgājis.

Tu sauc..
Un neviens neatbild,- viņš
Bij' Tev mājis,
bet nu ir prom.

Klāt tuvumā, vai tas nav tik dīvaini,-
kalna kore ir apaļa, bet viņš jau ir
prom.

Trīsrindu panti ripo.
Nevvvvienam nevvvajadzīgi.
Es toreiz atnesu putniņu mājās, bet
Tu tikai nosmējies- re, ko.

***

Es kļuvu kaķis. Man bija ķepiņas baltas, ..un purniņš arī balts. Man bija kājiņas baltas un aste. Es nepratu vēl krist uz četrām, bet iemīlējos savā saimniekā vēl pirms man izauga kartīgas ūsas. Es biju Mīlīgais. Es maziņš sildījos saimnieka vilnas zeķēs, bet tad viņš mani atdeva prom. Prom bija debesīs. Bet man ir labi, es nesūdzos, man ir izaugušas kārtīgas ūsas, pierē joprojām ir baltā zvaigzne, acis brūnas, ķepiņu spilventiņi mīksti jo mīksti. Reizēm es atceros savu saimnieku, viņš atcerās mani, es zinu. Es zinu arī, ka es nekad nekļūšu par neko citu, mūžīgi dzīvošu te, prom. Pirms kaķa formas es biju cilvēks, bet pēc manas- kā kaķa- nāves es vairs negribu būt nekas cits. Es mūžīgi izvēlos palikt kaķis labāk, nekā atkal iemācīties ienīst un nodot savus sugasbrāļus cilvēka paskatā.

Reizēm ir tik labi aizbraukt uz mājām ar autobusu. Apbrīnojami, kā sniegs zaigo tādās vakara stundās. Viss apkārt neticami kluss, balti, sasaluši koki, elektrības vadi...

***

I wasn't meant to be lonely. But here I am. It's the only certain thing in my life.
That evening I remembered some lines from one of my favourite films: "Some birds aren't meant to be caged. Their feathers are just too bright. "
Was I meant to be caged?

***

She again had her oranges, sitting in the midle of the room, fighting with her own mind monsters.

***

Lai rakstnieki raksta par tagadni, pagātni un nākotni.
Aizskanēja, aizdipēja, aizkūpēja..