Mazliet romantizēts, bet iesākums..

Izstāde „Dzīves audums” izvietota galerijā „Pegazs” Rīgas „klusajā centrā”. Ieejot galerijā, no telpas sienām strāvo pārsteidzošs košums – Vika Matison gleznas. Spēja ietērpt gaismas un telpas spēli Vika Matison padodas tik ļoti, ka uz mirkli šķiet, ka gaisma strāvo no gleznām, no audekliem, ne uz tām. Piemēram, gleznā „Vējš priedēs” gaisma caur priedēm, un tāpat kā skatoties uz gaismu caur pirkstiem, nes sevī noapaļotas, gaišas formas, kas šķietami iespīd gleznas vērotāja realitātē.

Vika Matison gleznās krāsas salikumu veidotā ilūzija izsaka telpas dziļumu. Spilgti tas parādās, piemēram, darbā „Templis”, kur tumšie un gaišie triepieni veido telpiskuma sajūtu. Gleznas uzbūve dod iespaidu, ka lasi grāmatu par senajiem actekiem un esi atgriezies simtiem gadu tālā pagātnē.

Vika Matison izmanto tonālo glezniecību – atsakās no formas, un viņas darbi veidoti daļēji abstrakcijā, daļēji impresionismā. Sākotnēji Vika Matison darbi piedēvējami impresionismam, kur autores darbos jūt formu apjomus (piemēram, glezna „Kosas džungļi”), bet turpinās abstrakcijā, kur darbos gandrīz nejūt telpas dziļumu – jūtama tikai viena dimensija. Veidojot apjomus vertikāli un horizotnāli, mazliet vēlāk – haotiski pa diagonāli, tiek uzdots jautājums – kā organizēt formas? Vika Matison atrod vidusceļu darbā, kas atgādina puteni, kur impresionisms un abstrakcija iet roku rokā, šeit viņa ar nevienmērību krāsu triepienos veido telpu. Uz šo darbu veroties, man prātā nāk rindas no Jauns Mēness dziesmas „es redzēju sapnī, kā Zālamans liek roku uz pleca man..”.