Lasot maznozīmīgu literatūru, atmiņā atnākuši laiki, kad es vēl ticēju.
Un varbūt tieši tas mani ir salauzis - ka es vairs neticu.
Laikam tiešām ir tā, ka cilvēks spēj visu, ja kaut kam tic. Nu man tā vairs nav un kaut kas patiešām pietrūkst.
Skan vecie (vai labie?) gabali - Stone Sour - Through glass, istabā ir silts, kā jau parasti, viena no pozitīvajām privātmājas īpašībām. Ziemā temperatūra iekšā nenokrīt zem +20 stabili.
Viss ir tik savādāks nekā izliekas pirmajā acumirklī un nu esmu sapratusi, kā cilvēki pieauguši var sarakstīt autobiogrāfiskus darbus. Jo ir tik daudz ko teikt. Jau pēc 22 gadu būšanas šajā pasaulē man ir sakrājušās pilnas kabatas vārdu un nu jau tie sāk krist ārā un pazust pa vienam katru dienu kādā notekā rudenīgajās Rīgas ielās.
Ir māksla visu saprast un tikpat liela māksla ir to noklusēt. Savā mūžā to otro nespēju izturēt.
Ir pasaule pilna brīnumiem, un tie nāk pie mūsu durvīm un klauvē ar mazajām rociņām. Bet ir bezspēcīgi, ja tu netici. Un ja kādu dienu pienāks brīdis, kad tu kaut ko savādāku pamanīsi ēnās un saules zaķīšos uz vecmammas austā paklāja, tad paver durvis, un varbūt, varbūt atradīsi brīnumu.
Ir mazliet bail no brīvības. Bet vai tā nav vienmēr? Vienmēr ir bail pazaudēt to drošības un būra sajūtu, kas mūs attur no dzīvošanas. Neprasi no Pasaules visu, ja neesi gatava to saņemt. Nejautā jautājumus, ja negribi sadzirdēt atbildes. Esi gatavs neticamajam un paver kaut mazu šķirbiņu durvīs uz pasauli, tās gaisma tevi atdzīvinās.
Gribās mākslu visās tās izpausmēs. Gribu deju un liesmu, gribu ugunskuru jūrmalā kāpās, gribu gleznu, kustību un fragmentu no sastinguša mirkļa. Gribu melnbaltu, krāsainu, skaļu un klusu, aklu un sajūtamu, tīru un futūristisku, zilu, baltu, zaļu, dzeltenu, performanci. Nesaki nē, es zinu, ka tu arī gribi..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru