"I never feared death or dying
I only fear never trying"
I only fear never trying"
vēlāk
Es nekad neesmu bijis bērns, kuram pielīp citi, grib draudzēties. Vismaz man pašai tā liekas.
Gribētos uzlikt TT-I walk alone, bet tas jau būtu par traki depresīvi.
Uz mana laptopa pie touchpada ir uzlīmēta līmlapiņa ar uzrakstu Ugunsdzēsējs. Cik ļoti tiešas un precīzas varbūt lietas, kas pie mums nonāk nejauši? Kā piemēram šī, nesen spēles draugu lokā iegūtā lapiņa? Es - Ugunsdzēsējs? Un kā?
Šodien piedūros Instrumentiem. Skan atkal un atkal. Tagad gan TO-I cant pretend.
Reizēm gribas sadegt un iztvaikot līdz ar visu pasauli. Tā itkā manis, mūsu nebūtu bijis, lai nebūtu sirdsapziņas pārmetumu, ka kāds manis dēļ cietīs.
Nekad neesmu bijusi laba dzejniece, taču tas man patika. Nevar teikt, ka patīk lietas, ko vairs nedari, vai ne?
Atceros Toma atdevi Positivusā. Ahh, emocijas. Tīras emocijas ir tāāāāds lādiņš!!! Tik žēl ka esmu slima. Laistu uz parku. Iziet vakarīgā pastaigā, vai arī uz Esplanādi - tur Pienvedēja Piedzīvojumi. :)
Vai esi domājis, kur tu dzīvotu, ja tavai mājai nodegtu jumts? Neesi? Es arī neesmu. Jo iespējamā rītdiena jau nav tagad, vai ne? Jocīgas lietas grozās pa galvu.
Esmu vairākas reizes pārskatījusi savu blogu. Gudrāka palikusi neesmu. Vai būtu grūti to vienkārši likvidēt? Tas ir labs jautājums, ir vērts padomāt. Jo nav jau kam rakstīt. Mazbērniem? Nesmīdiniet! Citplanētiešiem?
Hmm, noteikti izdzēšot šo blogu, japaziņo tas facebook vai dr.lv profilā. Nez cik cilvēki vispār zin, ka tāds eksistē? :D Pēc mana aprēķina uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.
The Lumineers - Ho Heyo atgādina Fun - Some nights. I belong to you, you belong to me esmu dziedājusi Elvijam, bet īstenībā jau ir tā, ka neviens no mums nezin, kam viņs ir piederīgs, vai tad ne tā?
Pārāk daudz jautājumu, pārāk maz atbilžu. Bet dzīvē jau vienmēr tā. "I brought you daffodils in a pretty string, But they won't flower like they did last spring."
It kā ir tik daudz ko teikt, bet viss skan tik tukši. Nav jēgas izrunātiem vārdiem, ne sev, kur nu vēl citiem.
Es nekad neesmu bijis bērns, kuram pielīp citi, grib draudzēties. Vismaz man pašai tā liekas.
Gribētos uzlikt TT-I walk alone, bet tas jau būtu par traki depresīvi.
Uz mana laptopa pie touchpada ir uzlīmēta līmlapiņa ar uzrakstu Ugunsdzēsējs. Cik ļoti tiešas un precīzas varbūt lietas, kas pie mums nonāk nejauši? Kā piemēram šī, nesen spēles draugu lokā iegūtā lapiņa? Es - Ugunsdzēsējs? Un kā?
Šodien piedūros Instrumentiem. Skan atkal un atkal. Tagad gan TO-I cant pretend.
Reizēm gribas sadegt un iztvaikot līdz ar visu pasauli. Tā itkā manis, mūsu nebūtu bijis, lai nebūtu sirdsapziņas pārmetumu, ka kāds manis dēļ cietīs.
Nekad neesmu bijusi laba dzejniece, taču tas man patika. Nevar teikt, ka patīk lietas, ko vairs nedari, vai ne?
Atceros Toma atdevi Positivusā. Ahh, emocijas. Tīras emocijas ir tāāāāds lādiņš!!! Tik žēl ka esmu slima. Laistu uz parku. Iziet vakarīgā pastaigā, vai arī uz Esplanādi - tur Pienvedēja Piedzīvojumi. :)
Vai esi domājis, kur tu dzīvotu, ja tavai mājai nodegtu jumts? Neesi? Es arī neesmu. Jo iespējamā rītdiena jau nav tagad, vai ne? Jocīgas lietas grozās pa galvu.
Esmu vairākas reizes pārskatījusi savu blogu. Gudrāka palikusi neesmu. Vai būtu grūti to vienkārši likvidēt? Tas ir labs jautājums, ir vērts padomāt. Jo nav jau kam rakstīt. Mazbērniem? Nesmīdiniet! Citplanētiešiem?
Hmm, noteikti izdzēšot šo blogu, japaziņo tas facebook vai dr.lv profilā. Nez cik cilvēki vispār zin, ka tāds eksistē? :D Pēc mana aprēķina uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.
The Lumineers - Ho Heyo atgādina Fun - Some nights. I belong to you, you belong to me esmu dziedājusi Elvijam, bet īstenībā jau ir tā, ka neviens no mums nezin, kam viņs ir piederīgs, vai tad ne tā?
Pārāk daudz jautājumu, pārāk maz atbilžu. Bet dzīvē jau vienmēr tā. "I brought you daffodils in a pretty string, But they won't flower like they did last spring."
It kā ir tik daudz ko teikt, bet viss skan tik tukši. Nav jēgas izrunātiem vārdiem, ne sev, kur nu vēl citiem.
1 komentārs:
Heey, es lasu Tavu blogu! ;)
Ierakstīt komentāru