Apkārt virpuļo lapas. Zilas, salātzaļas, sarkanas... es esmu dvēsele un man ir spārni- balti kā sniegs un sarkani kā asinis.
Ir daudz apzinīgu cilvēku, kuri saka, ka es esmu kā dadzis asinīs. Dziļi zemapziņā viņi apzinās, ka neesmu tas eņģelis, kas atnesīs mieru. Jo šajā zemē, ko izpostījušas viņu pašu rokas, neviens nepiedod. Varbūt daļēji- neviens arī nedara pāri...
Ir daudz citu nožēlojamu dvēseļu ar aizvērtām sirdīm. Viņi staigā apkārt un meklē otru pusīti, kuras nav.
Nožēlojami vārdi bez jēgas, bez panākumiem veļas pār mūsu mutēm un mēs nedzirdam, ko otrs saka, jo esam tik aizņemti ar savu runu, ka pasaulē esam tikai mēs un mūsu dzīves.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru