To ka mājās reizēm gribētos būt vienam, nevis sabiedrībā.
To ka reizēm gribētos būt sabiedrībā, kad esi viens.
To, ka reizēm gribas parunāties.. ar cilvēkiem, ar kuriem esi solījies nerunāt.
To, ko reizēm nepasakām- saviem tuvākajiem:
ka gribam redzēt lai viņi ir laimīgi,
ka mīlam viņus, bet to nevaram izteikt vārdos,
ka mums ir bail viņus pazaudēt, tādēļ (kaut tikai reizi gadā) ir vajadzība lidot uz otru pasaules malu viņus satikt.
To, ka reizēm mums ir labi arī bez tiem kurus mīlam (ir bail to teikt skaļi, jo šķiet, ka tas liks mums vairs viņus nemīlēt. Kaut gan tā nav.).
To, ka gribam izbaudīt jaunību ar visiem + un -. Arī zāles pīpēšanu un iedzeršanu bišku pāri mēriem.
To, ka reizēm gribam dejot, dejot, dejot...
To, ka mums nav ne jausmas, kur mūs aiznesīs ceļš, lai gan visiem iestāstam, ka mēs mācamies augstskolā un nākotnē kļūsim par juristiem, sekretārēm, ārstiem, psihologiem, ginekoloģēm, arhitektēm, ekonomistiem. Pietiks.
To, ka reizēm mums sāp sīkumi, kas mūs turpina vajāt un neliek mierā, līdz nav izrunāti, pārmesti, izkliegti. Vai izklusēti.
To, ka reizēm mums bail, ka pienāks brīdis, kad mūsu mājdzīvnieks aizies. Nevis aizbēgs, bet nomirs. Un ka tad mēs paliksim vieni.
To, ka mēs dzeram visādus vitamīnus, lai gan labprātāk ietu skriet.
To, ka mēs labprāt ietu uz deju nodarbībām, bet esam par slinku, lai savus mīļotos uz to pielauztu.
To, ka mums kauns par to, ka mēs labprātāk skatamies seriālus, nevis iztīram māju.
To, ka mums bail palikt vieniem, lai gan mēs reizēm vēlētos tādi būt.
To, ka mēs gribētu izmainīt sevi, bet mums nav spēka.
To, ka reizēm gribam klausīties skumju mūziku tāpat vien.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru