Mēs atnāksim, mēs mīlēsim.

Brīdī, kad Tu iemīlies, pēkšņi nekas vairs nav svarīgs. Ne tas kā svecītes liesmiņa plīvo vējā no logu šķirbām, ne tas kā suņi naktīs sarejās un neļauj Tev aizmigt, ne arī tas kā Tavā sirdī ieduras kāds negaidīts un nepamatots apvainojums no līdzcilvēkiem, jo beidzot Tev ir kaut kas par ko sapņot, pēc kā ilgoties, un bez kā Tu nevari vairs dzīvot- kas aizņem Tavas domas gan dienu, gan nakti.

Nekas no tā brīža vairs nevar būt parasts un vienkāršs, jo pat tad ja Tu aizmirsīsi, kas tā tāda iemīlēšanās ir- tev blakus būs tas cilvēks, kas tev to kādreiz iemācījis.

Un nevar tā vienkārši aizmirst. Nepavisam nevar...

Pēkšņi Tev pieder gari rudens vakari, kuros tevi kāds silda, liek Tev aizmirst visu, kas Tevi sāpinājis; un tās karstās vasaras naktis, kad var atlaisties zālē un aizmigt azotē, skatoties zvaigžņu lietū.

Nekas no tā nav sarežģīti, taču arī nevienu brīdi- nekas nav arī vienkārši.

Tikai atliek ļauties zvaigžņu putekļu slimībai, un izšķaudīt uz āru visu to, kas atlicis no atturēšanās bruņām.

Jo gaisma, kas plūst no viņu acīm ir lielāka nekā no svecēm. Un "Cik neprātīgi skaisti piederēt ir tev."