Bulgakovs, manuskripts

Manuskripti nedeg, teica Volands.

Burvīgs literatūras (vai maz drīkst to dēvēt tikai par literarūru?!) meistardabrs. Patiešām Meistardarbs. Kaut kādas paralēles starp Meistara darbu un Bulgakova meistardarbu ir velkamas, jo pat viņš izlasījis sacerējumu, lūdza lai tas ņemtu meistaru pie sevis un dāvātu viņam mieru (cik necienīgi gan Meistara vārdu rakstīt bez īpašiem izskaistinājumiem, kā man tas patīkās, bet kā Bulgakovs un pats meistars (laikam jau) nav vēlējuši) .
Vai tad ļaunajam garam to grūti izdarīt?
[Atļaušos iemetināt kādu atsauci, kas arī ievada grāmatas pirmo daļu -
..kas beidzot esi tu?
-Es - spēka daļa, kas mūžam ļaunu
grib un mūžam dara labu.

{Gēte. }]

"Man neko nav grūti izdarīt, (..) Bet kāpēc tad jūs neņemat viņu pie sevis, uz mūžīgu gaismu?
-Viņš nav pelnījis gaismu, viņš ir pelnījis mieru, - skumji sacīja Levijs."

Varbūt ne pārāk kritiski izturos pret darbu, jo mani allaž piesaista daiļrade, kurā (mazliet samulstu, jo nespēju formulēt teikumu) Autors un darba forma ļaunumu (?) atklāj no neitrālā skatpunkta, parādot tumsas plusus un mīnusus- tas arī īsti neskan kaut kā pareizi-, bet nevarētu teikt- gaišo un tumšo pusi, jo tumsai gaišās puses nav. Darbs liekas tikpārdomāts, konkretizējošs, tik centīgi (es pat teiktu spītīgi centīgi) uzrakstīts, autora prasme lietot valodu ir ievērojama pat tulkotā formā, drošvien nemaz nerunājot par oriģinālu (nožēloju, ka manas krievu valodas zināšanas pielīdzināmas nullei).
Romāna autors vai nu gribot vai negribot pierādījis, ka mūžīga mīlestība pastāv ne tikai pilnīgi tīrā, skaidrā fromā, bet arī vienkāršā, varbūt tepat blakus un es izlasot arī pati "paskatījos sev apkārt" mazliet savādākām acīm, jo, rau, mīlestība nedzīvo tikai pasakās.. Tai esam vajadzīgi tikai mēs, cilvēki, lai tā piepildītos. Tāpat kā naidam un iekārei, izmisumam, drosmei un pat- brīvībai, pa daļai tā ir ne tikai augstākā formā ap un mūsos, bet arī atkarīga no mūsu pašu izvēles.