Qoute

- Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē....Ja tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem. Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie - kā mūzika aicinās mani ārā no alas...
-Lūdzu...pieradini mani!
-Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām, - sacīja lapsa. - Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu. Ja tu vēlies draugu, pieradini mani!
- Kas tad jādara?-jautāja mazais princis.
- Jābūt ļoti pacietīgam, - atbildēja lapsa. - Vispirms tu apsēdīsies zāle - tā patālāk no manis. Es tevi uzlūkošu ar vienu acu kaktiņu, un tu neko neteiksi. Valoda ir nesaprašanās avots. Bet ar katru dienu tu varēsi apsēsties mazliet tuvāk...
Nākamajā dienā mazais princis ieradās atkal.
- Labāk būtu bijis, ja tu ierastos vienā un tajā pašā laikā, - sacīja lapsa. - Ja tu, piemēram, nāc pulksten četros pēcpusdienā, tad es jau no trijiem sākšu justies laimīga. Jo tuvāk nāks norunātā stunda, jo laimīgāka es būšu. Pulksten četros es jau sākšu bažīties un uztraukties, jo būšu atklājusi laimes vērtību! Bet, ja tu nāksi, vienalga, kad, es nezināšu, cikos savā sirdī sākt gatavoties ... Nepieciešams savs rituāls.
Tā mazais princis pieradināja lapsu, un, kad tuvojās šķiršanās stunda, lapsa sacīja:
- Es raudāšu.
- Tā ir tava vaina, - iebilda mazais princis, - es tev nebūt nevēlēju ļaunu, bet tu pati gribēji, lai es tevi pieradinu ...
- Protams, - sacīja lapsa.
- Bet tu taču raudāsi! - teica mazais princis.
- Bez šaubām, - atteica lapsa.
- Tad jau tu neko neiegūsti!
- Es iegūstu gan, - sacīja lapsa, - atceries zeltainos kviešus.
- Ardievu, - sacīja lapsa. - Lūk, mans noslēpums, tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.
- Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, - sacīja lapsa, - bet tev nevajag to aizmirst. Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis. Tev jāatbild par savu rozi...

- Ir labi, ja tev bijis draugs, pat ja tev jāmirst... Es esmu ļoti apmierināts, ka man bijusi draudzene lapsa...

- Uz tavas planētas, - teica mazais princis, - cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā paša dārzā ... un neatrod to, ko meklē.
- Viņi neatrod, - es piekritu.
- Un tomēr to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā rozē vai ūdens lāsē ...Acis ir neredzīgas. Jāmeklē ar sirdi.

- Tas ir tāpat kā ar puķi. Ja tu mīli kādu puķi, kas atrodas uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas zvaigznes šķiet ziedam
- Tu naktī raudzīsies zvaigznēs, bet es taču dzīvošu vienā no tām, es taču smiešos vienā no tām un tad tev šķitīs, it kā smietos visas zvaigznes. Tev būs zvaigznes, kas prot smieties!
- Un, kad tu būsi samierinājies (jo cilvēki beigās arvien samierinās), tu būsi laimīgs, ka esi mani pazinis. Tu arvien būsi mans draugs. Tev gribēsies smieties kopā ar mani. Un reizēm tu tāpat atvērsi logu sava prieka pēc ...

*pieradināt-nodibināt ciešas saites
*nekas pasaulē nav pilnīgs
*īsti mēs redzam ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams
*rituāls-tas ir kas tāds, kas padara vienu dienu atšķirīgu no pārējām, vienu stundu atšķirīgu no visām citām.
*ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs jāraud.
*vienalga vaitā būtu māja vai zvaigznes, vai tuksnesis, to, kas piešķir skaistumu, mēs neredzam!
*labi ir tur, kur mēs neesam.

Antuāns de Sent-Ekziperī (1900-1944)
**http://raim2s.id.lv/princis/index.htm

Tā tur bij teikt, klausiet.

Bulgakovs, manuskripts

Manuskripti nedeg, teica Volands.

Burvīgs literatūras (vai maz drīkst to dēvēt tikai par literarūru?!) meistardabrs. Patiešām Meistardarbs. Kaut kādas paralēles starp Meistara darbu un Bulgakova meistardarbu ir velkamas, jo pat viņš izlasījis sacerējumu, lūdza lai tas ņemtu meistaru pie sevis un dāvātu viņam mieru (cik necienīgi gan Meistara vārdu rakstīt bez īpašiem izskaistinājumiem, kā man tas patīkās, bet kā Bulgakovs un pats meistars (laikam jau) nav vēlējuši) .
Vai tad ļaunajam garam to grūti izdarīt?
[Atļaušos iemetināt kādu atsauci, kas arī ievada grāmatas pirmo daļu -
..kas beidzot esi tu?
-Es - spēka daļa, kas mūžam ļaunu
grib un mūžam dara labu.

{Gēte. }]

"Man neko nav grūti izdarīt, (..) Bet kāpēc tad jūs neņemat viņu pie sevis, uz mūžīgu gaismu?
-Viņš nav pelnījis gaismu, viņš ir pelnījis mieru, - skumji sacīja Levijs."

Varbūt ne pārāk kritiski izturos pret darbu, jo mani allaž piesaista daiļrade, kurā (mazliet samulstu, jo nespēju formulēt teikumu) Autors un darba forma ļaunumu (?) atklāj no neitrālā skatpunkta, parādot tumsas plusus un mīnusus- tas arī īsti neskan kaut kā pareizi-, bet nevarētu teikt- gaišo un tumšo pusi, jo tumsai gaišās puses nav. Darbs liekas tikpārdomāts, konkretizējošs, tik centīgi (es pat teiktu spītīgi centīgi) uzrakstīts, autora prasme lietot valodu ir ievērojama pat tulkotā formā, drošvien nemaz nerunājot par oriģinālu (nožēloju, ka manas krievu valodas zināšanas pielīdzināmas nullei).
Romāna autors vai nu gribot vai negribot pierādījis, ka mūžīga mīlestība pastāv ne tikai pilnīgi tīrā, skaidrā fromā, bet arī vienkāršā, varbūt tepat blakus un es izlasot arī pati "paskatījos sev apkārt" mazliet savādākām acīm, jo, rau, mīlestība nedzīvo tikai pasakās.. Tai esam vajadzīgi tikai mēs, cilvēki, lai tā piepildītos. Tāpat kā naidam un iekārei, izmisumam, drosmei un pat- brīvībai, pa daļai tā ir ne tikai augstākā formā ap un mūsos, bet arī atkarīga no mūsu pašu izvēles.

mm. vēstule Viņam.

"..
klausos un atceros.. to dienu kad satikāmies pirmoreiz
sēdējām Vecrīgā Double Coffee
runājamies vairāk kā trīs, četras stundas
mūsu stūris
un kā Tu mani pēc tam sargāji no vēja... tas vējš. paldies tam vējam
Maksima..tramvaja pietura pretī
Sarkandaugava. un tad man bija jābrauc.
aizsūtīju Tev vakarā sms pat necerot uz atbildi, zināju ka esi pie stūres
bet Tu piezvanīji
man tā patika ka Tu piezvanīji
tik labi..tik ļoti patīkami bija atkal dzirdēt Tavu balsi
*un tagad Velius.. dziesmiņa ar kuru pavasarī, kad pat vēl nebiju satikusi Tevi, reizēm gāju gulēt


un tad tā reize kad Tu biji izdomājis ka Tev jābrauc uz Rīgu. Mūsu pirmais skūpsts turpat tajā mājīgajā izstabā..

tās sajūtas, ka tagad es zinu ka man Tevi vajag un savādāk nevar būt
un man Tevi vajag un savādāk NEVAR būt
un tad vasara..eksāmeni.. kā Tu pirmo reizi mani aizvedi pie sevis uz Alūksni.. uz manu mīļāko Latvijas pilsētu.. un tagad jo īpaši..tagad jau man tur ir vēl vienas mājas .. vēl viena vieta kurai jūtos piederīga...

un viss vasaras trakums, tā brīvība.. ceļojums uz Vāciju, Īriju.... tepat pa Īrijas skaistajām vietām, labā un tipiski īriskā laikā...
tagad atkal zebra..
klausījos pavasarī vēstures stundās atceros kad nebija ko darīt un domāju par Tevi.. par to ka Tu esi 200 km att\ālumā un ar to kad atkal varēšu Tevi satikt
tagad ir savādāk, tagad ir mierīgāk.. tikai paši esam palikuši tie nemierīgie..tie, kuriem vajag vēl vairāk kaut kā.. un vēl.. bet tajā pašā laikā mums nevajag neko, jo mēs esam viens otram. Un tā tam būs būt. Vienmēr. Es gribu ar Tevi nodzīvot visu savu mūšu kopā. Negribu lai Tu mani atlaid. Gribu lai varu saritināties pie Taviem sāniem vienmēr...- kad man ir labi un kad ir sliktāk..- vienmēr..
Kad tikai vienreiz dzīvot mums ir ļauts.. *sapņaini*
Es mīlu Tevi.
P.s. sabučo savu dvēseli no manis.
P.p.s.-nenormāli daudz gaisa buču Tev!"


aizsūtītu arī bildi ja varētu. :)*
klausos soundtrackus no Step up.. (mm) no matter what we go through , you step up, I step up too
no matter how hard it gets this love will have no regrets as long we stepin up this dance floor together

catch me and say- it'll be ok.
just look into my eyes and we'll get through another day.

IT'S ME AND YOU


Ārā vakara lampu gaismā mašīnu ēnas slīdot pāri asfalta segumam met ēnas un tā kas palicis.. kas nozagts .. kas ailzienēts.. kas pazaudēts un kas atrasts..
viss labais ir vienkāršs


wish ewe were here love

"soon it will be cold enough"

everything becames quiet.

tik laba sajūta

gaidīt mājās to, kuru mīli