noskaņa

skan DzV- Vienas Nakts Meitene

Uz klavierēm mētājas melnās, saplēstās kurpes, siksniņas kā tārpi stiepjas pāri klavieru taustiņiem,

skan DzV- Meitene No Sirds

visapkārt smaržoja pēc vīnogu lapām un alvejas lakstiem, likās, ka šodien arā līs. Bet aiz loga nebija neviena mākonīša, tikai pelēkais asfalts kūpēja iedomās, garām aizdunēja kravas mašīnu rinda, kas pārvadaja guļamistabu iekārtas, tādas glaunas- gultas japāņu stilā izšūtas ar lotosa ziediem un krizantēmām, puķēm, kas atgādina krizantēmas, pat, ja nav nojausmas, kā tās krizantēmas nabadzītes izskatās. Tām piestāvēja vārds- krizantēmas. Kaimiņu suņi sarējās sasmakušā piepilsētas ekstāzē, pa virtuves logu

DzV- Tā Es Mīlu

pelēkais pagalms ar zaļajiem zāles pleķīšiem likās nožēlojams, melnais runcis lēni kliboja pāri piebraucamajam celiņam, kad tieši pagalmā iegriezās balts opel. Kaķis, ātri pametis skatu pār kreiso plecu, sāka rikšot, cik nu ātri klibs kaķis to spēj.

DzV- Rīts (Izpūrušiem matiem)

Gribējās lidot, bet nebija kur. Ārā bija tikpat pelēka diena, kā visas citas, un piepilsētas smacīgais gaiss nelikās īpaši aicinošs lidojumam. Nebija arī kur. Žēl, ka nav. Ka nav kur. Nav kur lidot. Žēlums ir tādas emocijas, ar kurām nevarēja izdzīvot ne dienu ne bedru klātajās ielās, ne kaimiņu māju pagalmos, ne dzīvoklī, klusi, klusi baidoties, ka kaimiņi atkal necels pretenzijas pret saksofona skaņām, kas likās vienīgā aizbēgšana no ikdienas dzīves uzliktās nastas.

DzV- Spēlējoties Ar Sevi

Dažas dienas viņi patiešām bija likušies neciešami, bet nebija arī ko teikt pretī. Mājas īpašnieki galu galā. Katram ir izvēle- kaimiņi izvēlas nepaciest mākslu, bez kuras liekas nebūtu iespējams dzīvot (dzīvot nevis eksistēt!) šajā pasaulītē. Bet te, te- saksofona skaņas likās vienīgā, ne tikai aizbēgšana no visa, kas nomāc, bet arī atdošanās kaut kam augstākam, kādam mērķim, kādam.. Mūzikas dievam. Tam, kura playlistā mēs visi dzīvojam.

DzV- Tev Oranži Mati

Kaut reizem arī to veco, mazliet aprūsējušo instrumentu gribējās triekt pret sienu un palikt bez neviena. Palikt arī bez tā. Bez instrumenta, bez vienīgā instrumenta, ar kuru iespējams piekļūt kaut cik tuvu dievam. Ja aizbēgšana pa īstam būtu labāka iespēja, varētu arī bēgt- bet tad kurp?.. Uz kādu kaimiņmājas šķūni vai garāžu? Uz ostas teritorijas tukšajām noliktavām? Uz vilciena stacijas pagrabu, kur iekļūt jau sen var jebkurš pa izlaustajām durvīm aiz stacijas?

DzV- Skaiti Līdz 3

Nē, nebija jēgas. Likās, ka nekam nav jēgas šajās dienās, kad neviens neuzrunā, neapjautājas, kā iet, nepainteresējas vai saulespuķe vāzē no dzimšanas dienas jau nav nobeigusies.

DzV- Manās Mājās Sieviešu Nav

DzV- Auksto Staru Gaismā