Meitene dega ilgās iegūt kāroto, viņa tiecās ar visām savām dvēseles un ķermeņa daļiņām... Bet atdūrās pret bufetes stikla sienu, pret tukšu sevis atspulgu bez iekšējā mirdzuma, tas neko nerādīja. Viņa tiecās pretī tveramajam, ko pati bija nolikusi - veto. Nekas nevarēja būt smagāk šajā mirklī, kā viena smalka dzīsliņa tā cilvēka, kas viņai lika sapņot. Gājusi cauri situācijām, kas nozīmējušas ļoti daudz uz brīdi un tad pazūdot dzēsušas visas ilgas pēc kaut kā tāda, nu viņa nokļuvusi atpakaļ uz tā paša ceļa, kas bijis sākumā. Sākumā acu apmāns, bet iedegās liesmiņa acīs, rotaļās parādījās dzirkstelīte, prātā raisījās pirmās domas. Un nu.. pēc visa kas bijis un nebijis, viņa joprojām tiecas pēc TĀ cilvēka, tā kuru viņa slepus ielikusi tajā kastītē, kuru aizslēdzot parasti meitenes atslēgu aizmet.. un reizēm kļūdās mēģinot atrast pazaudēto, nogrimušo. Zudušo. [Pārāk spēcīgs vārds, lai spētu aptvert.] Tā kastīte. Tā kastīte ir prieks un acuraugs. Bet.. Reizēm tā spēj ilgojošos padarīt nespējīgus domāt, nespējīgus saprast kā tas var būt... Kā var atstāt daļu sirds stīgu kādam, kas tikpat šķietami [ar sevis novilktu robežu] nesasniedams, kā cilvēkam Saules centrs, kur katra nervu šūna sadegtu ar ātruma kas lielāks par gaismas. Nezinot un zinot reizē, neapjaušot, bet jūtot ar katru ķermeņa daļiņu, meitene tiecas pēc sadegšanas vairāk kā visa, kas pasaulē un ārpus tās atmosfēras..
Ar katru sevis šūnu. Es ilgojos viņa.
The Calling- wherever you will go.
Un tālāk- "Could it be any harder to watch you go.."
No it couldn't
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru