Viņa sēdēja kā tāda aizslimusi. Sēdēja un domāja. Staigāja pa istabu, raudāja, gribēja, lai kāds pažēlo, bet nebija neviena. Piezvanīja māsa. Un aizlūza balss meitenei. Gribēja viņa prom.
"Life it seems will fade away
Drifting further everyday "
Bet nekas jau dzīvē nenāk viegli, un arī ne grūti. Tas vienkārši uzrodas un tad pēkšņi apķeries, ka nezini, kur visu likt. Meitenei. Viņai nebija ne kristāla kurpītes, ne karietes ar baltiem zirgiem, ne prinča melnā zirgā, nebija ne bagātības un dārglietu lādes, bet viņai bija tas, kas tiek dots dzīves sākumā- ceļojumu soma ar iespējām. Bija pāris sapņu, pāris vēlmju, briestošu, pāris.. cerību. Un viss tas šobrīd likās pazudis kaut kur dziļi viņas dvēselē.
"Getting lost within myself
Nothing matters no one else"
Gribēja viņa pavisam prom un.. (kā allaž..) negribēja reizē. Gribēja neko, negribēja visu. Nebija vairs spēka kaut ko dot.
"I have lost the will to live
Simply nothing more to give"
Ja beigām būtu jānāk, tās pienāktu, ne cilvēku varē mainīt dzīves ilgumu, ne tās spožumu (lai gan dažreiz cilvēki, šīs saprātīgās būtnes, domā, ka ir viņu vara- darīt ko viņi grib), varam tikai veidot ilūziju, ka kaut kas ir labāk vai sliktāk. Un jūs saprotat?.. Dzīve taču ir pats cilvēks. Dzīve ir viss un nekas, balts, melns, sarkans, zils, zaļš, dažreiz pelēks.. un jāiet tālāk.
"There is nothing more for me
Need the end to set me free"
Nav cilvēkam ļauts, viņš tikai pārkāpj robežas, iet par tālu, iet tālāk un prom.
"No one but me can save myself, but it's too late
Now I can't think, think why I should even try "
Vai tad vienmēr ir par daudz prasīts tai meitenei- nu pasmaidi taču, pasmaidi?!! Nav par daudz. Tieši tas, kam vajag būt. Bet nav jau neviena, kas palūgtu to smaidu..
Un tāpēc reizēm (tad kad nav neviena) ir tā sajūta viņai- kas tad tas būtu, ja manis nebūtu. Un viss. Viņas nav. Bet smaids.. tas arī tad nekad nav bijis. Nomira reizē ar meiteni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru