labais nekad nenāk viegli un tad, kad tas ir klāt,
tas uzliesmo kā ugunspuķe naktī un pazūd melnā tumsā
Kā jau vienmēr uz gada beigām saskrējis tik daudz darbu. Tik maz laika atsevišķām, bet sirdij tuvām lietām - piemēram, rakstiņam apkārtrakstam. Un tad mēs sev vaicājam - cik ilgi vēl līdz varēšu atpūsties? Pēdējā laikā ir nākusi apziņa, ka atpūsties nevarēs. Un varbūt nevajag arī. Jo tad dzīvošana vairāk līdzinās degšanai nevis izkūpēšanai, kā Kurts Kobeins teicis visiem pazīstamajā teicienā (It's better to burn out than fade away). Tā sajūta pēc vairāk negulētām naktīm mācoties, taisot dažādus vairāk vajadzīgus un mazāk vajadzīgus darbus, bakalaura darba lappušu rakstīšanas, citēšanas, runāšanas, klausīšanās.. ir pienākusi mana kārta degt. Man tikai mazliet, mazliet ir bail no izdzišanas.
Šodien uzkrita pirmais sniegs. Un kā jau pirmais sniegs tas tikpat ātri kā parādījās - tā pazuda! Bet tā Ziemassvētku gaidīšanas sajūta vairs nepamet. Es jau mazliet, mazliet jūtu piparkūku garšu un mandarīnu smaržu. Kanēlis un āboli, pelēkie zirņi ar speķi - uhh, Ziemassvētki!
Kaķis guļ pie kājām un es atminos pagājušo semestri un it īpaši īso novembri...
Novembris
Svētku nedēļas aizsākums. Piespraužam Latvijas karoga lentīti pie apģērba un dodamies. Cilvēki apkārt šķiet gaišāki un siltāki. Latvijas mazās valsts mīļums aptver visus cilvēkus, kas par to iedomājas. Cilvēki iet nolikt svecīti katrs piedomādams par savu tuvāko, bet tieši katra sveces liesmiņa iemirdzas lielākā spožumā ar blakusesošo. Viss kļūst gaišs un tuvs.
Es mājās logā iededzu svecīti un ceru, ka šogad tā ar savu gaismu sasniegs tās, kas Daugavmalā. Un tur jau rodas tā mistiskā sajūta, ka Lāčplēša drosme un spēks joprojām mīt katrā no mums.
13. novembris
Sveicam 80 gadu jubilejā, Ojār!
Ir tāda parasta rudens diena. Un braucot garām Ojāra Vācieša muzejam iedomājos par viņa mājām Gaujienas pusē. Gaujas krasts un koku alejas. Nav brīnums, ka uzaugot tādā vietā cilvēks kļūst par dzejnieku.
Vakarā klausoties Ojāra paša deklamēto dzeju rodas tāda īpaša sajūta. Ka viņš joprojām dzīvo tepat, vismaz ar tiem, kas viņa dzeju lasa un tiem, kas atceras. Izvelkot no skapja sarkano dzejoļu krājumu Čardašs, es joprojām (lai gan esmu uzaugusi ar šo dzeju) nespēju noticēt, ka kaut ko tādu var sarakstīt. Reizēm iedomājos, kam jābūt iekšā, lai rakstītu par Vidzemes asinssaiti - Latvijas kaklarotu un Tautas sirdsapziņu - Pūt vējiņi, par Rūķīti, kurš atnesa matu un Meiteni no manas klases..
Šķiet tik nepieklājīgi lasīt cilvēku atmiņas par Ojāru - "Ojārs pēc savas dabas bija tāds, kam nekavējoties viss uzrakstītais jāatdod lasītājam, draugam, petimnācējam, citam cilvēkam, bet – tūlīt.(..) ja viņš nedabū kaut kādu atbildi, kaut vai klusumu – nav nekādas jēgas no viņa darba.", un tik interesanti. Un tā mēs naktī gaidīsim zvanu no Ojāra Vācieša, kurš pa telefonu tad mums deklamēs dzeju..
Bet svarīgākais, ko viņš man ir iemācījis, ka labāk pievilties ticot, nekā vilties neticot! Un tā es arī dzīvoju..
"labāk pieviļos ticot
nekā viļos neticot."
nekā viļos neticot."
18. novembra rīts bija salts. Bet es biju uzvilkusi biezās zeķes zābakos un iemanījusies zem garā mēteļa pavilkt siltas, jo siltas bikses. Korporācijas pulcējās pie Latvijas Universitātes, lai dotos gājienā godināt kritušos, kas mums nodrošinājuši šo valsti, kuras dzimšanas dienu mēs šodien svinam. Šogad stāvot pirmajā savas korporācijas rindā izprotu, ko nozīmē gājiens savādāk. Tik labi redzu nebeidzamo korporantu plūsmu sev priekšā. Brīvības ielas ēkas mūs ieskāva sākoties ceļam uz Brāļu kapiem. Šogad sajūta bija citādāka. Soļu skaņa atbalsojās celtnēs, kas mūs ieskāva un pazuda parku un laukumu tukšumā, kuriem gājām garām. Manī bija vēlme teikt: "Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija!", un klusībā pie sevis domāju, ka šis gājiens ir kā svētku tortes svecītes. Tava svece starp svecēm, mana svece starp svecēm, mēs paši starp milzīgām gaismas tecēm. Liesmu nedodam vējam, uguns zeltotām sejām, mēs ejam. Kurp gan mēs ejam? -Mēs ejam savu zemīti nosargāt. Pret postu, pret bēdu, pret varu, pret viltu mēs uzcelsim svecīšu sētu siltu. Tik siltu, ka paliks sīks slapjums vien no ledaina naida, kas pāri tai lien, tik siltu, ka tikai nočūkstēs 'čuššs' tas badainais vējš, kas pāri tai pūš. Tu ej, es eju uguns zeltotām sejām. Un arvien svecīšu nāk klāt. Mēs ejam savu zemīti nosargāt.
Rindas pašas man ataust atmiņā no pamatskolas latviešu valodas grāmatas, tikai nevaru atminēties, kāds bija autors.. un Brāļu kapi ir klāt. Viss ir kluss un pazemīgs pie varenās ainavas.
95 gadi ir garš cilvēka mūžs, bet īss valstij, kuras pastāvēšanu pārrāvušas tik daudz dažādas varas. Mēs vienmēr esam bijusi maza valsts, bet, kamēr mūsu domas ir vienotas un mēs ticam tam, ko darām, mēs esam neuzveicami.
Svētku pusdienas manu labāko draugu lokā sāk kļūt par 18. novembra tradīciju. Mēs sēžam siltumā un gaismā, man apkārt ir tuvie cilvēki un mēs skatāmies prezidenta uzrunu tv. Uz galda mazs karodziņš iesprausts rupjmaizē. Vai var būt latviskāk?
Salūts mūs tovakar pārsteidza nesagatavotus, uzskrējām dzelzsceļa uzbērumā Rīgas centrā un vērojām salūtu. Nekad vēl nebiju redzēju to tā - pāri māju jumtiem, kā kino filmās. Likās reizē romantiski un priecīgi. Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija!
21. novembris
Atceroties novembri būtu nepieņemami izlaist šo datumu. Es biju tikko ieradusies konventa telpās, kad man zvanīja vecmamma un prasīja, vai esmu mājās. Kad atbildēju, ka neesmu, viņa pārmetoši prasīja kāpēc un kur tad es esot un izklausījās, ka viņasprāt man būtu jābūt mājās. Sākumā neizpratu šo zvanu, līdz neuzzināju par šausminošo notikumu. Tuvākās četras dienas valstī tika uzvilkti karogi pusmastā un arī es savai Latvijas karoga lentītei pie somas, kas pavadi mani visur, kur dodos, piesēju blakus melnu lentīti.
Man tur neviens nebija. Un, jā, tādēļ es drošvien to nespēju līdz galam aptvert, bet es no sirds jūtu līdz.
Novembris, novembris. Nu jau tas ir garām, bet cik daudz pēdu atstājis atmiņās...
