Jau iepriekš bija zināms, ka rīts neiesāksies viegli- galu galā iepriekšējā dienā bija paredzēts M!B!T!K!, taču šis piektdienas vakars neizjauca nevienu no plāniem- 1.) labi izgulēties; 2.) laicīgi sakārtot mantas (un sevi); 3.) būt labā noskaņojumā... Jo mājās biju jau pēc diviem (naktī protams).
Un tādēļ rīts iesākās kā pieklājas- ar matu mazgāšanu, vēl dažu sīkumu iepaunošanu, ieēšanu un prātošanu, ko uzdāvināt audžumātei. Arī autobuss (kurš sestdienas rītā, redz, iet reizi stundā) netika nokavēts un, lai gan mazliet pieliekot soli, tomēr tikšanās ar krāsnesi, kurai bija piekomandēts mani un Aneti aizvest, nenokavēta. Mašīna mūs nesa uz rietumiem- Kandavas pusi.
Pa ceļam paspējām satikt meitenes, kuru mašīna bija pārkarsusi (citas Zintas) un nostavēt pie luksafora uz šosejas- ceļa remonta vietā. Iebraucot Kandavā nebija īsti skaidrs, kāds ir domāts tas depo, pie kura mums būtu jāgriežas augšā kalnā. Tas ātri tika noskaidrots (ugunsdzēsēju depo!) un tad jau mēs ripojām uz Muižu, kur tiks noturēta oficiālā daļa. Sagaidījām pārējās Zintas un varēja sākties gada lielākie Zintu svētki. Maijkomeršs..
Oficiālās daļas laikā sapratu, ka manas Gaudeamus zināšanas nav nemaz tik sliktas (būtu tikai pāris reizītes vēl jāpadzied un tad jau es to zinātu perfekti). Skaistās Prezidija pārstavju runas bija tikai sākums, daļēji neoficiālās daļas laikā no daudzām Zintām dzirdēju tik skaistus vārdus par draudzību, cieņu un kopā turēšanos, ka gandrīz vai apraudājos.
Lai gan pati muiža bija burvīga, tomēr man atmiņā daiļākas tomēr paliks visas baltās Zintas. Mēs bijām tik skaistas.. un ne tikai ārēji.
Velnišķīgākā daļa tomēr sākās tikai vakarā.
Aizbraukušas uz naktsmītņu vietu- meitenes uzreiz ķērās pie piemērotākās istabas meklēšanu- un tādu atradām ātri vien- mājiņā, kur bijām vienas! Pārējās Zintas nomitinājās pretējā mājiņā..
Varējām sakt vakara neoficiālo daļu!!! Pirmais mūsu notikums bija gājiens uz Velnakmeni. Un ko lai saka- tas tiešām bija velnišķīgs!!! Gājiens sākās daudzsološi- ar domu ka 15 minūšu laikā būsim sasniegušas kultūrobjektu, taču tik viegli mums negāja vis. Pēc pārsimt metru gajiena pa šoseju nogriezāmies uz zemes ceļa ar norādi, ka līdz Velnakmenim 2,8 km. Nopriecājāmies un gājām vien. ... Pēc laiciņa, kad šķita bija jau noieti tie divi komats seši kilkometri uzdūramies nākamai zīmei- līdz Velnakmenim vairs tikai 2,0 kilometri. NIEKA divi komats nulle KILOMETRI. Kaut kas likās nelāgā, mazliet (nu labi, varbūt vairāk nekā
mazliet) neticējām, ka mēs varētu būt nogājušas tikai tos 800 metrus! Nu bet tā kā izvēles nebij- sekojām norādei un čapojām vien uz priekšu.. Lai cik smieklīgi neliktos- kad šķita, ka atkal esam nosoļojušas zīmē norādīto attālumu- uzradās nakamā zīme "Velnakmens 2,6 km". Vai nav amizanti- ja no sākuma līdz Velnakmenim bija 2,8 km, un pēc tam 2,0 km- tad tagad vairs 2,6 km!! Vairākas Zintas spitīgi kratīja galvas un solijās vairs tālāk kāju nespert, taču mūsu bariņš vēl maliet pagājās uz priekšu- un tur tas bija. Velnakme.. hmmm. Bija licies, ka tas būs lielāks un varenāks, vai kādā citā ziņā iespaidīgāks. Galu galā mēs visas bijām mazliet vīlušās (es mazāk, citas vairāk), bet, tā kā nostaigāts bija, tad ko nu vairs. Rāpāmies augšā un fočējāmies. Atpakaļceļā bija skaidrs, ka vecākās Zintu paaudzes dēļ būtu labi izsaukt pretī mašīnas- tad nu atradām vienu vienīgo telefonu mūsu desmit Zintu vidū un izsaucām pretī palikušās Zintas ar mašīnām.
Protams atgriežoties atvieglojums bija jūtams- bijām sagurušas pec negaidīti garās pastaigas (varbūt vairāk morāli nekā fiziski)... Un tad izsīkušās spēka rezerves uzladēja dziesmas šašliku pavadībā.
Gaļa likās garšīga ne tikai man bet arī odiem (šķita ka es visa līpu no tā pretodu līdzekļa, ko biju sapūtusi sev virsū- un kā jau vienmer- viņi koda tāpat!). Vakars ritēja uz priekšu nemanāmi aši.. Pārvācāmies uz iekštelpām un iekurinājām saunu (respektīvi krāsnese ieslēdza saunu- tā bija elektrizēta). Aizstaigājot uz mūsu majiņu pēc pirts aksesuāriem atklājām, ka pazuduši guļammaisi!! Un Anete un Eļa uzvedās tik jocīgi.. drošvien viņas izdomājušas izstrādat kadu neģēlīgu triku! Nodomājām ka kaut ka ar to tiksim galā vēlāk, jo pirts jau bija karsta.
Bija tik patīkami izkarsēties tādā pavēsā (priekš pirts) gaisā. Iznākušas no pirts no meitenēm uzzinājām, ka viņas nemaz neesot vainīgas un ka to drošvien izdarījušas kadas krāsneses. Aizdomas krita uz Eviju, Agiju, Lillu un Sanču.. Tā nu Anete ar Eļu jau bija sākušas cīņu pret viņām, nozogot no Evijas istabas segas un spilvenus, taču zinajām ka diezin vai ar to pietiks. Un es vēl ejot uz pirti uzskrēju Evijai-
"Hei, tualetē netiksi, kamēr nebūsi pastāstījusi, kur ir manas segas!!"
Es mazliet samulsu, taču tad attapos:
"Nu nekas, te vēl ir arī citas tualetes!!"
Jo galu galā, es nemaz nezināju, kur meitenes tās segas likušas!!! :D :D
Bija izperināts ļauns plāns, guļošās Agiju, Sanču un Lillu izdziedāt no gultām! Jā izdziedāt- ar skaļu: "BET JO NO ĀGENSKALNA KUĢĪTS VED MŪS PĀRI VED MŪS PĀRI VED MŪS PĀRI". Un protams viņas nebij aizgājušas gulēt- taču guļammaisus arī apkārt nemanījām vicinorties ar kādu meiju, kas bija viens no viesu nama rotājumiem pie sienām. Tad nu rāvām metenēm nost segas- mums taču ar kaut ko vajadzēja gulēt!! Tā arī Lilla tika par mūsu gūstekni, negribot atdot savu segu. Taču tad metenes bija atradušas guļammaisu slēptuvi zem krāsnešu gultām un gūstekni atlaidām.
Lai gan guļammaisi bija atgūti, mana pleda tomēr trūka.
