Neieturēts virsraksts, jā, zinu, bet ko tad lai dara brīžos, kad gribi rakstīt, bet no otras puses... nav tiešu un konkrētu vārdu, kā pateikt to, kas prātā iestrēdzis pēdējo stundu laikā. Jo ir jau tā, ka, ja neraksta tūlīt, tad tas raksts sanāk kaut kāds savādāks nekā bijis domāts. Un es neatskrēju, lai rakstītu tūlīt. Sanāca tā palasīties par laulību, kas no sapņiem iznākusi realitātes gaismā, un apjēdzos, ka es (pavisam vienkārši bet konkrēti) negribu, lai tā kādreiz notiktu ar mani! Un diez vai nelaulāšanās būs tas ideālais variants. *Skatās biļetes un Kornēliju, teātra žurku*
Kas tad tas ir, kas liek mums sievietēm baidīties par to, kā būs.. Kā būs ar mūsu dzīvi, to dzīvi, kuru dalām ar saviem vīriešiem. Nu un kā tad būs?? Neviena jau nezin. Te paskatoties seriālus (piemēram, C O) sametas bail, ka ieietā taciņa.. nu.. tā arī aizies, viss sāks likties pierasts un parasts, zināms un nepārsteidzošs.. bet sirds aizvien alks pēc tās sajūtas, kura ielija ķermenī pēc pirmā skūpsta, pēc pirmā pieskāriena, kad viss nezināmais tikai bija priekšā (ak, cik sen tas gan bij'), kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, pat ja tas bijis ziemas vidū, pat ja neviena zīme neliecinātu par to, ka pavasaris tuvojas- tomēr bija silti. Jo bija tā azote, kur patverties. Kaut gan tagad arī taču ir. Nu bet kas tad ir mainījies? Kāpēc tagad nav tās ekstāzes IK REIZI, kad tevi apskauj un kaisli noskūpsta? Viss sāk kļūt tik jā... tik mājīgs :) Ir silti paskatīties smaidošā mīļotā sejā.. Bet tā ekstāze, tā aizraušanās ar pavasara taureņiem vēderā, kas nu tagad tikai ir kusli noliekuši spārnus un vēro.. Laikam vairs nav iekšā tā bērna, tās bērnišķīgās dvēseles daļas, varbūt viņa ir aizslēpusies aiz ikdienas rūpju spārniem.. Un tad jau arī ir tie brīži, kad tie spārni atveras un ļaujas lidojumam, tikai tie vairs nav tādi bērnišķīgi pieķeršanās, bērnišķīgas mīlestības bailes, tie ir patiesi un stabili, tādi, kas nepametīs tad, kad būsi kašķīga, tad, kad tev kaut kas nepatiks. Viņš nepametīs tad, kad būsi kašķīga un nepatiesi apvainojoša, viņš nav vairs gaisa grābeklis, ... un viss jau ir krīzes skarts, arī saprāts. Būs vēl labāk, kad būs silts, kad būs atpakaļ viss ērtais dzīvesveids. Un tad jau atkal būs vairāk trakuma. Jo varbūt tieši trakums pietrūkst.
Hehe..
Bet jā. Tā jau ir, ka tad, kad tu lasi visvisādus romānus par ne pārāk izdevušos laulību un ārā ir auksts un drēgns ir slikti, bet uzreiz kā uzspīd saulīte- dzīve ir košāka, tā atgūst savu ritmiskumu un vairs neskan zemās tonalitātes. Viss atgūst krāsainu jēgu.
Viss beidzas labi. Ja kaut kas beidzas slikti, tad tas vēl nav beidzies. (giggle)
Debesu zilums un saules staru siltums arī mani sāk atgriezt pie saprāta, paldies, pavasarim. ;)
Mīlēsim ilgi un koši, kaislīgi un mokoši, un nepārstāsim nekad..
Iegriežoties teātra un operas mājaslapās atgriežas tās alkas pēc kultūras. Un šķiet, ka nedaudz, bet tomēr solīti speršu tās virzienā šovakar, kad iegādāšos biļetes :p Tagad vēl iegrimšu operas izskatīšanā, jo teātri ir caurmaz (lielā mērā) izrakņāti.
Unnn, nedrīkst palaist garām Karmenu 4. augustā. Jā. Opera, he. Šovakar vēl parūpēšos par biļetēm uz Kad citi jau guļ 14. maijā. Arī Masku balle, 24. aprīlī ir kārdinoša... bet, bet, bet... nedrīkst pārāk aizrauties. Šovakar nopirkšu biļetes uz Dailes gulēšanu :p un kad būs kontā naudiņa atkal uz operu. jap. Tieši tā. :p
