viss. balts. auksts. silts slidojms.

Pa ziemu ledum nav garšas, nav smaržas. Nav gaismas. Nav siltuma. Nav izskata.


"Es slīdēju pa slidotavu un klusi pamanīju es
Uz baltā sniega ēnu tavu Tu slīdēji pa slidotavu
Tu slīdēji pa slidotavu un klusi pamanīju es
Uz bltā sniega ēnu tavu tu slīdēji pa slidotavu"

Vienmēr nāk prātā, kad redzu slidotavu, aizsalušu dīķi, ezeru.. Kad slīd apavi pa ielu uz ledus.
Hmm, bet šodien. Šodien es slidoju pati. Un nebija nekādas slidotavas. Bija Alūksnes ezers, bija laimes sajūta, brīvības asajam vējam graužoties gar vaigiem. Un mīļotais blakus. Abu griezieni uz slidām. Divi brīvie.
Neskaitāmie mēģinājumi raiti slidot atmuguriski. Neskaitāmie mēģinājumi pret vēju uzņemt ātrumu. Gulēšana uz ledus. Siltums, kas nāk no cilvēku ķermeņiem, tā izkliedēšanās gaisā un neapstādināma rašanās.

Tātad tie ir meli. Ledum ir garša, ir. Tāda kā ziemas garša. Visu sīko ledus kristāliņu un sniegpārslu garša. Un smaža.. Smarža pēc aukstuma. Tad, kad deguns ieelpo brīvību. Aukstuma un brīvības smarža. Un kāda gaisma!!!! - Pat pēc saules norietējuma- sniega plašuma gaisma! Ir ledum siltums. Slidu virpuļu siltums un gaisa siltums, klātesamības siltums. Un izskats- kā līnijām, kas paliek pēc slidu pēdām ledū var nebūt izskata!? Pēc leduspuķu zaigošanas... Pēc lielas, milzonīgas tortes ar ēdamiem dekoriņiem pāri. Viss ledus zaigo savā būtībā. Nav tam beigu, jo beigas netiek atrastas, ir tikai sākums... Nav malas, vēl nav malas...
Apkārt ledus. Un divi cilvēki uz tā.

neredzamais

dry your eye
soulmate dry your eye
soulmates never die

asi, eleganti, amizanti.
kad vārdi joņo pa galvu

kad istabā ir vientulība, bet būtnes siltums, es atceros lietu


damn the government damn the killing, damn the lies
hush it's ok

un tad ir/ vairs nav
ko teikt


jo nav jau
nav
jau nav
nav jau
nav

duras sirdī, - tas ir pareizais vārdu salikums tām sajūtām.
tagad klusu, klusu, es klausos dziesmu...