***

Meitene paraudzījās uz Sātanu un atskārta, ka tas ir viņas Meistars. Nebija nozīmes, cik cilvēks ir ļauns vai labs, cik viņam ir draugu vai cik ienīsts viņš ir, vienīgi mīlestībai bija vara šajā pasaulē, kas pazīst tikai gaismu un tumsu.
Nav jēdziena, kas aprakstītu viņas pasauli, jo viņa ir šī pasaule. Sātana pasaule ir viens vienīgs zaļš meitēns. Lai neliktos tas viss tik salkani ( jo tas tā nebija), tad jāteic gan, ka Sātanam nebija atkarības. Dēmoniem nemaz tādas nevar būt. Viņi ir pārpasaulīgas, pārcilvēciskas būtnes. No otras puses viņos ir tik daudz cilvēciskuma, cik nav nevienā Zemeslodes iemītniekā. Jo tikai retais spētu pārkāpt savas svētākās robežas un izaudzināt Mīlestību, kas ir kā tējas sēne, kuru tev uzdāvina. Teiksim, mēģenē. Un tad tev ar viņu visu laiku ir jāņemas. Jāaprūpē, jāmaina ūdens. Viņa var izaugt liela, bet var arī aiziet bojā. Nav zināms tieši, kas tad varētu būt pasviedis Dēmona nesaudzīgajām rokām šo trauslo sēnīti, bet tas bija noticis. Un dēmoniskums vairs nebija Sātana stiprākā puse. Laikam viņam vispār vairs nebija stipro pušu. Tas ir tik skumji, ka kādam jāzaudē viss, par ko viņš centies kļūt ilgus gadu simteņus, tikai savas dzīves vai eksistēšanas viena jaunuma dēļ. Bet tas tā bija noticis. Bija noticis un viss. Un tur vairs neko mainīt.
Meitēnam bija mājas. Nu tādas parastas, ar logiem, ar durvīm, ar kāpņu laukumiņu pie ieejas. Ar veselu vienu skursteni, ar pagrabu. Bet viņai nekad nekā nav bijis. Viss=Nekas. It kā bija ģimene, tad pazuda viens vecāks no viņas dzīves vairāk vai mazāk, tad otrs, vairāk vai mazāk.. Un tad viņai bija palikušas tikai četras sienas un pati. Nu varbūt tur kaut kur ārā vēl pārdesmit cilvēku, ar kuriem viņa ikdienā saskārās. Bet tas bija tikai tā. Draugi bija draugi. Tie nebija Meistari. Draugi nespēja no viņas dzīves izveidot brīnumu ar gaišiem un krāsainiem spārniem, kas ik dienu bija grūti jo grūti noturami meiteni pie zemes, skaistām tirkīzzilām acīm, kas tā vien vēroja visu, kas likās atdzimis no jauna (kā tāds maz Fēniksiņš), viss tas bija īsts. Beidzot, beidzot.
Bet draugi jau to nespēja. Draugi bija tas siltums un maigums, patvērums, sapratne. Bet viņi nebija tā nemirstošā aizrautība.
Tad kaut kas izmainījās. Mājas pavards nebija iekurts, bet saltajos vakaros likās, ka kaut kas nemanāmi sildīja. Ka kaut kas dievišķs pieskaras meitēna vaigam un noglāsta to. Ka kaut kas ārpasaulīgs grib meiteni apskaut un pasargāt. Bija mainījies. Bija mainījies kas?
Tajā vējainajā dienā viņa satika Sātanu. Tas bija pusdienlaiks. Rīts jau bija padevies diezgan jautrs, un tad vēl Viņš. Dīvaina būtne. Ekstravaganta. Droša. Murrrmmkāmjaū. Vai, kas tas bijis? Acis dzirksteļoja? Vai viņš vēlējās viņu iznīcināt? Bet kāpēc dēmonu Dēmonam būtu jāliekas zinis gar kaut kādu cilvēkbērnu. Viņa taču nebija nekas, lai viņai nodarītu pāri. Bet nebija jau pat bail no pārestības, bija bail no kaut kā cita. Bet no kā?
Sātanu viņa satika vēl reizi, diezgan ilgs laiks bija pagājis, viņa jau bija paspējusi noskumt pēc tām acīm, kuras meitēnu gandrīz nogalinājušas. Tovakar kaut kas pārtrūka un kaut kas no jauna izveidojās. Viņa bija satikusi savu Meistaru.

Neprasiet man tālāk, es nezinu visu, es esmu tikai muļķa skuķēns.

out of reality

Noskaties filmu Time Traveller's Wife. Pavisam vienkārši. Noskaties.
Nav vārdu, tikai apziņa, ka nekad nedrīkstam palikt ienaidā vai sakašķējušies ar draugiem. Jo nekad nevar zināt, kad mēs viņus redzēsim pēdējoreiz.

Biežāk jāpaskatās uz sevi no malas. Vai es gribu tāds būt? Vai es tā jūtos, kā parādu sevi? Vai esmu pelnījis to attieksmi kāda man ir pret cietiem..? Ja nē, tad kāpēc...

kāpēc..
kāpēc..
kāpēc..


kāpēc tas notiek tā


punkts iekavās
[.]

vai atpakaļceļa vairs nav? bet nekas jau nav pazaudēts, nekas netiks nožēlots, ir tikai mazliet tukša ...dvēsele (?).
Dvēsele. Tas viens apstāklis, kas manā dzīvē vedis mani pa tik ļoti atšķirīgiem ceļiem. Pretrunām. Pretrunas ir patiesība.
Vairs nav laika raudat. Kāpēc?
TOTAL ECLIPSE OF THE HEART
ECLIPSE
so meet me on the equinox

"once upon a time I was falling in love
now I'm only falling apart
There's nothing I can do
of total eclipse of my heart" The Heart Of Gold


iedzeriet vīna glāzi uz manu raudamo vakaru
"It’s the first thing you see as you open your eyes
The last thing you say as your saying goodbye
Something inside you is crying and driving you on
It’s the first thing you see as you open your eyes
The last thing you say as your saying goodbye
Something inside you is crying and driving you on
'Cause if you hadn't found me
I would have found you
I would have found you"

I AM DYING FOREVER TRYING TO BE NEAR YOU TO BE FREE
Vienkārši mīlu. Viss būs labi. Man ir mana lidosta. Mūsu Lidosta.